Vai ES tiesnešu uzskatiem ir vienādi pamati jeb kas dzen LR ļaudis postā?
Nesen iegādāju Katjas Langenbuheres grāmatiņu “Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Metodoloģisks pētījums par tiesnešu tiesību tālākveidošanu vācu civiltiesībās”, 2005.g.,izd.Tiesu namu aģentūra.
Esam ES (Eiropas Savienībā), kurā it kā ir vienota izpratne par tiesību principiem.
Nekavēšos pie Latvijā 20it gadu laikā ierastās banku kredītpolitikas, bankām labvēlīgās politikas un darījumiem, kuri slēgti starp bankām un fiziskām personām. Šķiet,ka katra Latvijas ģimene ir guvusi pieredzi, kas notiek,kad ļaujas kārdinājumam “pirkt šodien, maksāt rīt”. Tomēr retajam nepaliek nepamanīta faktiskā nevienlīdzība starp civiltiesiski it kā vienlīdzīgajiem tiesību subjektiem banku un fizisku privātpersonu.
_______________________________
Tātad izlasītās grāmatas 200.lpp. ir lasāms par kādu gadījumu:
kad puses argumenti, kas balstīti uz Vācijas Pamatlikumu, piespieda Vācijas Senātu praksē izdarīt grozījumus, izskatot konstitucionālo prasību pret šī Senāta spriedumu, izstrādāja Federālā Konstitucionālā tiesa ( BVerfG NJW 1994, S.36 ff; līdzīgi sprieda arī jau 11.Senāts Reinicke D., Tiedtke K. Zur Sittenwidrigkeit hoher Verpflichtungen vermogens und einkommensloser oder einkommensschwacher Buurgen.ZIP,1989,S.613 ff.). Šājā spriedumā vispirms tika uzsvērts, ka Vācijas Civillikuma 138. un 242.pants liek tiesām izteikt savu viedokli, konkretizējot šos pantus konstitucionālo vērtību priekšstatu kontekstā. Būtiskākās konstitucionāli nostiprinātās vērtības konkrētajā gadījumā ir privātautonomija (Vācijas Civillikuma 2.panta pirmā daļa) un sociālas valsts princips (Vācijas Civillikuma 20.panta pirmā daļa un 28.panta pirmā daļa). Federālā Konstitucionālā tiesa uzsskatīja, ka šīs vērtības 9.Senāta spriedumu virknē nav pietiekami ņemtas vērā un pienācīgi izsvērtas. Kaut arī pastāv principiāla līgumu slēgšanas brīvība, civiltiesību sfērā darbojas “līdzvērtīgi pamattiesību subjekti ar atšķirīgām interesēm un pretējiem mērķiem. Tā kā visi civiltiesību jomas subjekti bauda aizsardzību, ko garantē Vācijas Civillikuma 2.panta pirmā daļa, un vienādā mērā var atsaukties uz to privātautonomijas konstitucionāli tiesisku nodrošināšanu, nedrīkst pieļaut, ka līgumā tiek ievērotas tikai stiprākās puses intereses”(BVerfG NJW 1994,S.38 ff). Tipiskos gadījumos, kuriem raksturīgs vienas līgumslēdzējpuses pārsvars, jāņem vērā gan tiesiskajai kārtībai piederīgais privātautonomijas, gan sociālas valsts princips. Galvojuma līgumi saskaņā ar Federālās Konstitucionālās tiesas viedokli ir šādi tipiski gadījumi, kur ekonomiski vājākais parādnieks, nerēķinoties ar savām interesēm, spiests slēgt riskantus darījumus, kuros bieži vien tiek iekļauta atteikšanās no Vācijas Civillikuma piedāvātajām aizsardzības iespējām (piem.Vācijas Civillikuma 771.pants). Šādā gadījumā tiesām jāņem vērā pamattiesības un savs spriedums jātaisa saskaņā ar tām.
Šie Federālās Konstitucionālās tiesas citādi akcentētie vērtību argumenti tātad turpmāk jāievēro 9.Senāta tiesu praksē. 9.Senāta precedentos, kuros šādos galvojuma līguma gadījumos, precīzāk nepārbaudot, tika noliegta šo līgumu pretruna labiem tikumiem, nebija ievērots privātautonomijas princips. Šie spriedumi, salīdzinājumā ar 11.Senāta spriedumiem, bija ne tikai sliktāk pamatoti, bet pat pretrunā Konstitūcijai.
Kaut arī tika izpildīts precedenta nepareizības kritērijs, jāatzīmē, ka arī jaunajā spriedumā (ZIP 1994, S. 520 ff; S. 614 ff; sk par to arī: Pape G. Die neue Burgschaftsrechtsprechung – Abschied vom “Schuldturm”?ZIP, 1994,S.515 ff.; Grun B. Das Ende der strengen BGH-Haftungsrechtsprechung bei Burgerschaften leistungsunfahiger junger Erwachsener. NJW, 1994, S.2935) attiecībā uz to nebija metodiski pietiekama pamatojuma (Tā arī: Pape G. Die neue Burgerschaftsprechung – Abshied vom “Schuldturm”? ZIP, 1994, S.516). Atšķirīgā sprieduma galvenais pamatojums ir privātautonomijas princips. Tomēr tālāk Senāts atzīst, ka šo principu var ierobežot, ja starp līgumslēdzējpusēm ir ievērojams vienlīdzības trūkums. Līdz tam valdīja uzskats, ka līguma augstā riska pakāpe neliecina, ka līgums noslēgts pretēji labiem tikumiem, bet tagad līgums uzskatāms par noslēgtu pretēji labiem tikumiem, ja pastāv rupja disproporcija starp kādas puses pienākumiem un tās spējām šos pienākumus izpildīt. Arī ģimeniskās saites, kurām līdz šim netika piešķirta nekāda vērība, saistībā ar Vācijas Civillikuma 1618.a pantu tagad trešajām personām, piemēram, pat bankām, noteiktos gadījumos var radīt konkrētus pienākumus. Spriedumā precedentu pretrunīgās daļas tiek analizētas tikai starp citu, un netiek paskaidrots, kādā veidā citādi novērtētais privātautonomijas princips liek atkārtoti izvērtēt līdzšinējos argumentus un par pareizu uzskatīt šo, jauno vērtējumu. Atkāpšanās no līdzšinējās tiesu prakses metodiskā ziņā nenozīmē vienīgi formulēt līdzšinējai tiesu praksei pretēju spriedumu. Daudz svarīgāk ir analizēt toreizējos argumentus. Jaunais priekšlikums ir pareizs tikai tad, ja tā pamatā esošie argumenti pierāda iepriekšējo precedentu nepareizību. Tādēļ jaunajā spriedumā bija jānorāda, ka parasti tad, ja līdzšinējā tiesu prakse ir bijusi pareiza, noslēgtais līgums atbilstoši privātautonomijas principam būtu jāatstāj spēkā. Tomēr privātautonomijai ir noteiktas robežas, kuras konkrētā gadījumā līgumu starp privāttiesību subjektiem var likt uzskatīt par noslēgtu pretēji labiem tikumiem un tādēļ ar Vācijas Civillikuma 138.panta palīdzību nodrošina konstitucionāli nostiprināto vērtību realizāciju. Attiecīgo precedentu virknē nav pamanītas šīs privātautonomijas robežas, un tādēļ konkrētie precedenti uzskatāmi par nepareiziem. Piezīmi, ka līdzšinējā tiesu prakse vairs nav piemērojama, nevar uzskatīt par iepriekšējo precedentu analīzi, un tā nav pietiekams pamatojums, lai atkāptos no līdzšinējās tiesu prakses.
…Tomēr var apstiprināt banku uzticību tiesu prakses nemainībai, jo tās bez strīdīgā galvojuma kredītu nebūtu izsniegušas. Taču tieši šajā gadījumā tiesu izpildītājiem būtu tik nelielas izredzes kaut ko iegūt no galvinieka, ka banku uzticības sagraušanai šādā situācijā ir mazāka nozīme nekā galvinieka interesēm atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses. Galvinieks bieži riskē ar visu savu iedzīvi, bet bankas zaudē tikai vienu maksātnespējīgu parādnieku.
Teksts precīzi no grāmatas 200.-2002.lpp.
___________________________________________
Latvijas tiesību normas:
Personu vienlīdzības princips (vāc.privātautonomijas princips) iekļauts:
1) LR likuma “Par tiesu varu” 4. pants, Personu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā (1) Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību.(2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.
2)Civillikuma 1.pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.
3) Civilprocesa likuma 1.pants paredz personas tiesības uz tiesas aizsardzību, nosakot, ka (1) Katrai fiziskajai un juridiskajai personai (turpmāk — persona) ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
Tiesību norma, kura nosaka tiesību subjektu mērķu nozīmi darījumu slēgšanā un to spēkā esamībai:
Civillikuma 1415.pants:
Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; šāds darījums nav spēkā.
Tiesību norma, kura nosaka tiesas pienākumu spriežōt tiesu ievērot likumus:
LR likuma Par tiesu varu 18. pants. Likumība. Tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikta saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, un spriedums tiek pasludināts Latvijas Republikas vārdā. Likumos un starpvalstu līgumos noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī starptautisko tiesību normas vai citu valstu likumus.
Un visbeidzot:
Satversmes tiesa lietā Nr. 2006-07-01 atzina, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Sociāli atbildīgas valsts princips 2006. gada 2. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-07-01 Satversmes tiesa norādīja: “Latvijas konstitucionālais likumdevējs Satversmē noteicis virkni sociālo tiesību. Tādējādi likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.”1 Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī Latvijā darbojas sociāli atbildīgas valsts princips. Šis princips Latvijā tiek uzskatīts par vienu no publisko tiesību virsprincipiem.2 Taču līdz šim sociāli atbildīgas valsts princips Latvijā ir maz pētīts. Skatīt Anitas Kovaļevskas publikāciju Jurista vārdā.
Žans Žaks Ruso savulaik ir secinājis: Jēdzieni verdzība un tiesības atrodas savstarpējā pretstatā. Sekojošam izteikumam: Es noslēdzu ar tevīm vienošanos par to, ka tā pilnībā attieksies tikai uz tevīm un pilnībā būs manās interesēs, vienošanos, kuru es ievērošu, kamēr man tā būs pa prātam, un, kuru tu ievērosi, kamēr man tas labpatiks. – vienmēr būs absurds neatkarīgi no tā, vai attieksies uz divu cilvēku savstarpējām, vai cilvēka un tautas attiecībām.
_____________________________
P.s.:
Ceru, ka šis ieraksts raisīs pārdomas ikvienam. Arī tiem, kuri uzskata, ka atkal būtu grozāmi likumi, nevis izvērtējami jau noslēgtie darījumi un to atbilstība vispārpieņemtajiem tiesību principiem un izpratnei par labiem tikumiem.
Atklāts paliek jautājums, vai tiesām nav pienākums, izskatot lietu, pamanīt acīmredzamo pušu nevienlīdzību un mērķu atšķirīgumu?
Zvērināta advokāte Krista Milberga 
Jaunākie komentāri