Smagas, pielijušas tumsas pilnie un aukstie novembra vakari liek domāt un atcerēties. Sevišķi tagad, gadsimta un pat tūkstošgades pēdējā novembrī. Ir gan arī brīži, kad gribas aizmirst un nekad vairs neatcerēties notikušo. Tas ir tad, kad aptveru ikdienas īstenības nežēlīgo kroplumu. Jūtos līdzvainīgs tajā, lai gan nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tāds būs mūsu nesavtīgās un cēlās darbības rezultāts.

Latviešu tautas atmoda. Vai tā tiešām bija, jeb kāds mums ļoti prasmīgi iestāstīja to? Un mēs pieņēmām to, jo mums tas tik ļoti patika… Kāpēc tāds jautājums? Vai tad var būt tik iznīcinoši smagas atmošanās paģiras, ja nemaz nav līksmots ? Ja tas tā nevar būt, tad nav ne mazāko šaubu par to, ka tautas moku nakts joprojām turpinās.

Un turpinās vēl ļaunākā kvalitātē un kvantitātē… Tātad īstenībā nekāda atmoda nav bijusi. Tāds masveidīgs pašapmāns. Vecos melus nomainīja jauni meli, vecos murgus nomainīja jauni murgi. LTF valdes darba grupas, kuru man…