Manai omei Ernai Jansonei

Šodien, manai mammai Alda Milbergai ir dzimšanas diena!

Mana mamma Alda Milberga ir dzimusi Otrā pasaules kara laikā kā jaunākā meita savu vecāku Ernas Jansones un Friča Jansona ģimenē, kurā jau auga trīs meitas.

Padomju okupācija saplosīja ģimeni. Kādā agrā rītā, kad lielās māsas bija skolā, bet mana mamma izbaudīja pasakainu rītu ģimenes mājoklī Kandavā, kur mammīte bija tīri, tīri izmazgājusi grīdu un izcepusi gardās pankūkas Kommt Morgen wieder, kopā ar abiem saviem vecākiem, pie durvīm skaļi kāds dauzījās. Mazā Alda atvēra durvis un ienāca vīri melnā, garos ādas mēteļos, un paņēma prom tēvu.

Opi notiesāja, atņēma visu un viņu izsūtīja. Mana ome līdz opa atgriešanās brīdim viena audzināja četrus bērnus.

Kad opis atgriezās, viss jau bija kļuvis citāds. Un opis ar omi miera ceļā vienojās, ka divas meitas dzīvos pie tēva, bet divas pie mammas. Meitenes pašas izvēlējās un vecāki bija mierā ar bērnu viedokli. Vecāki bērnu viedokli ņēma vērā un respektēja visa mūža garumā.

Lieliskas, brīnišķīgas, skaistas un gudras meitas izauga. Čaklas sievietes, labas sievas un gādīgas mammas saviem bērniem.

Tad manai mammai skola, vidusskola, darba gaitas paralēli skolas solim, lai mammai vieglāk, tad darbs jaunība, pirmie prieki un vilšanās. Lai rastos drusku priekšstats – mans opis Fricis Jansons ļoti lepojās ar savu sievu un savām brīniškīgajām meitām. Tik ļoti viņš lepojās un tik strauji meitas steidzās, ka opis ar prieku organizēja un sarīkoja trim meitām krāšņas kāzas visām vienlaicīgi.

Tad pēc kāda laika mana mamma satika manu tēvu Robertu Milbergu. Un tad pieteicos es un 1971.gada 28.novembrī mani vecāki sarakstījās bez liela pompa, bet par prieku pašiem un tāpēc, ka tā jābūt, ja attiecības svētītas un pieteicies bērns.

1972.gada 21.maijā piedzimu es, savu vecāku pirmais bērns. Tad 1975.gada 15.janvārī piedzima māsa Arta, bet 1984.gada 19.septembrī māsa Dace.

Visas grūtības, šķēršļi, izaicinājumi, pārbaudījumi, prieki un bēdas ir piedzīvoti kopā. Visi uzdevumi ir atrisināti kopā, izrunājot, sarunājoties, spriežot, domājot, izsakoties, arī strīdoties, bet tomēr vienojoties miera ceļā par labāko no visiem iespējamiem risinājumiem tā, lai visi būtu tomēr mierā, lai sirdis nelūztu.

Apbrīnoju savus vecākus, bet jo īpaši savu mammu, kura vienmēr kā saule nesa gaismu tumšajā un tukšajā padomju okupācijas laikā. Kā viņa to iespēja? Visu – gan strādāt, gan studēt, gan bērnus aprūpēt, gan vīram uzmanību veltīt, gan visu mājas soli izdarīt un vienmēr, vienmēr saglabāt mieru. Mana mamma – ir emocionāla, bet vienmēr skaidri ir redzējusi risinājumu. Viņa nekad nav padevusies grūtsirdībai un nav ļāvusi to mums. Ļoti organizēta, disciplinēta un tai pašā laikā gaisīga un viegla. Jo dzīve ir, lai to dzīvotu ar prieku. Katru mirkli! Katrs mirklis ir mūsu iespēja, jo katrs mirklis ir dāvana mums!

Mamma vienmēr teikusi, ka jāklausa savai sirdij. Ir vienkārši jāstājas pretī savām bailēm un jādara tas, ko jūti, ko vēlies. Ja nevari izdarīt cilvēkam labu, tad kaitēt nedrīkst nekādā gadījumā.

Mana mamma. Vienmēr klāt esoša, vienmēr vērīga, vienmēr viņai interesē un rūp. Kas jādara, jādara. Katrs mazais darbiņš ir ļoti, ļoti svarīgs, jo sīkumu nav. Mirklis var būt un parasti ir izšķirošs.

PALDIES manai mammai Aldai un manai mei Ernai par paraugu! Es cenšos. Šis tas jau noteikti izdodas, bet to arvien varēsim zināt tik tad, kad viss būs padarīts.

Mammai vēlu veselību, veselību un vēlreiz veselību! Daudz prieka mirkļus ar visiem saviem mīļajiem šobrīd jau 18: trim meitām, trim znotiem, desmit mazbērniem un vienu mazmazbērnu!

Varena dzīve un varena Tu, mana mamma! Paldies manai omiņai Ernai, ka izaudzināja manu mammu par tieši man vislabāko mammu! Drosmīgais manas mammas vīrs un viņas bērnu tēvs Roberts sēž uz mākoņa maliņas un priecājas, jo mammai un mums visiem kopā viss izdodas!

Daudz laimes dzimšanas dienā, Mamm!

Paldies, omiņ!

Mīlestībā un pateicībā, mazmeita Krista ar ģimeni.

12.06.2020