Par bērna procesuālajām tiesībām un pienākumiem

Ja nepilngadīgs bērns, kas sasniedzis 14 gadu vecumu, var atbildēt krimināli, administratīvi, var strādāt un maksāt nodokļus, bet nevar iesniegt civilprasību lietās, kas izriet no aizgādības tiesībām, tad nu vēlēšanu tiesības viņam dot ir pāragri.

Uzskatu, ka jauniešiem no 14 gadu vecuma ir jābūt iespējai sniegt patstāvīgus civiltiesiskus prasījumus kopā ar saviem aizbildņiem, bet ja viņam ir strīds ar aizbildņiem (pretēji viedokļi), tad bāriņtiesai jāieceļ bērnam sevišķais pārstāvis, kas viņam līdzētu to izdarīt.

Katrā ziņā bērniem ir tādas pašas, ja ne prioritāras tiesības uz taisnu tiesu kā pieaugušajiem.

Bērni veiksmīgi attālināti zūmo un mācās, kārto pārbaudījumus, iesniedz darbus elektroniski dažādos formātos, bildē, filmē, pat programmē, uzstājas milzīgu auditoriju priekšā, spēlē teātrus, piedalās konkursos, sporto, muzicē utt. un gūst panākumus visās šajās jomās, šķērso vieni paši valstu robežas autobusos un lidaparātos. Paraksta saistībrakstus par savu pienākumu un tiesību ievērošanu. Raksta un paraksta paskaidrojumus. No 6 gadu vecuma bērnam pašam pat var būt konts un karte bankā. Jau no 14 gadu vecuma viņiem ir pieejams eparaksts. Viņiem ir jādod tiesības izteikties tiesas priekšā pašam no 14 gadu vecuma (ja ne no 7 gadu vecuma, kas tiek uzskatīts par vecumu, no kura bērns spēj formulēt savu viedokli), arī civillietās, paredzot iespēju bērniem būt uzklausītiem tiesā tieši. Vismaz, kamēr bāriņtiesas bērna uzklausīšanu civillietās vecāku strīdos nefiksēs tieši tādā pat kārtībā, kādā bērni cietušie tiek pratināti krimināllietās, t.i. fiksējot bērna liecību (jautājumus uzdod speciālists psihologs) videopierādījumā, ko ir iespējams pārbaudīt tiesas sēdē.

Neskaitāmas bērna viedokļa noskaidrošanas civillietās līdz spriedumiem un spriedumu par noteikto saskarsmes kārtību izpildes gaitā, ja bērna viedoklis atšķiras no vecāku un bāriņtiesas viedokļa, ir bērna personības laušanas process un manā ieskatā neatbilst tiesiskas demokrātiskas valsts pamatiem, kas bērna tiesības, tiesības būt uzklausītam, tiesības augt labvēlīgā vidē pasludinājusi par prioritārām.

Nav šaubu, ka ideālā gadījumā viss atrisinās sarunu ceļā vai ar mediatora iesaistīšanu.

Sabiedrība ir atbildīga par to, lai bērni izaugtu par stiprām personībām, lai viņiem būtu iespēja par tādiem izaugt, nenokļūstot jurispudences spīdekļu un sistēmas dažādu līmeņu asmeņu mašīnā samaltiem.

Lai tā būtu, normatīviem aktiem ir jābūt skaidriem un nepārprotamiem. Bērnu tiesības, to prioritāte tiesiskā valstī nedrīkst būt deklaratīva.

Mēdz būt tā, ka bezatbildīgiem/nevērīgiem vecākiem ir ļoti saprātīgi bērni, ar skaidru domu, gribu un izlēmību. Pienākums ietver atbildību par savām izvēlēm un rīcību. Šobrīd likumdevējs uzskata, ka kriminālatbildība, administratīvā atbildība, arī civiltiesiska darba un nodokļu jomā ir bērnam iespējama, bet civilprocesuāla tiesība celt prasību civillietā nav. Manuprāt, tas ir aplami. Bērni piedalās arī ļoti intensīvā ceļu satiksmē ar transportlīdzekļiem(elektrominimobiļiem, kuriem nav nepieciešamas autovadītāju tiesības)… Man nav izprotams, kāpēc vēl līdz šim bērna viedoklis tiek pakļauts bāriņtiesu interpretācijas iespējām, jo viedokļa uzklausīšana tiek fiksēta papīra formātā nevis videopierādījumā(kā kriminālprocesā attiecībā uz cietušiem nepilngadīgiem), kam ir priekšroka pār papīra formātu. Un, ja ir deputāti, kuri pie šiem apstākļiem rosina vēlēšanau tiesības nepilngadīgiem, tad, manuprāt, pirms tam kaut vai ir jānovērš acīmredzamā nesamērība procesuālajās bērna tiesībās un pienākumos pret spēkā stājušamies spriedumiem lietās, kuru dalībnieks viņš nav, un to izpildē.

Un noslēgumā retorisks jautājums sabiedrībai: vai savvaļas dzīvniekiem, kuru ekspluatēšana cirkā beidzot ir aizliegta arī Latvijā, ir vairāk tiesību kā bērnam?

P.s.: Jā, es izlasīju profesionāļu žurnāla “Jurista vārds” 16.06.2020 speciālizlaidumu no vāka līdz vākam.

18.06.2020