Atceroties 1991.gada janvāra Barikādes 2021.gada janvārī

Jau piektais gads, kad paps Roberts Milbergs uz Latviju noraugās no mākoņa maliņas. Labi, ka viņam atkal nav jāskatās un jāredz, kā cilvēki nekaunīgi melo. Nepārtraukti turpat 30 gadus. No mākoņa maliņas uz mums visiem noraugās arī Roberts Millers un Dainis Arājs, ar kuriem kopā paps nodibināja biedrību “Grupa A”, un kuri bija katrs savu laiku biedrības “Grupa A” valdes locekļi. Vīri, uz kuriem varēja paļauties vienmēr. Labi, ka arī viņiem nav vairs jādzird murgi.

Skatos intervijas, klausos jautājumus, atbildes un domāju, domāju, domāju… Kas liek Dainim Īvānam, Odisejam Kostandam, Tālavam Jundzim atklāti melot? Kas liek pārējiem nodevīgi klusēt? Trīsdesmit gadu.

Mans tēvs Roberts Milbergs bija neparasts cilvēks. Ļoti, ļoti disciplinēts, vērīgs un uzmanīgs. Precīzs un punktuāls. Sirsnīgs, dāsns un atklāts. Vienmēr atcerējās katru savu līdzgaitnieku uzmundrināt, apsveikt vārda dienās un dzimšanas dienās, rūpīgi gatavojās katrai sapulcei vēl ilgi pirms tās. Viņš zināja, ka nu ir viņa kārta cīnīties. Norūdījies visos smagajos dzīves pārbaudījumos, viņš bija neapturams. Cēlās un gāja. Viņš bija īstajā laikā un vietā, lai nebūtu par vēlu.

Varbūt kāds kaut kur bija nokļuvis nejaušības, intereses pēc, vai tāpēc, ka kāds lika.

Bet mans paps skaidri zināja, kas viņam izdarāms, lai novārgušajam, bet apbruņotajam melu impērijas melnajam bruņiniekam 1991.gada janvārī nebūtu nekādu izredžu pakļaut mūsu tautu. Viņš nebija viens. Un tā diemžēl nebija Augstākā Padome. Tā bija Latvijas Tautas frontes valde. Barikāžu laika valde, kura organizēja tautu, paļaujoties uz katru. Detalizēti, kā viss notika, lasiet te.

2002.gada 30.augustā ar Barikāžu laika tuvākajiem līdzgaitniekiem paps nodibināja biedrību “Grupa A”. Jo, kā Kārļa Skalbes pasakā “Milzis” papam Latvija bija sirdī un nevarēja par Latviju nedomāt kā Milzis nevarēja bez kalna. Ar 5.Saeimas antikonstitucionālo lēmumu par deputāta mandāta apturēšanu, ko iniciēja, lai, cik dīvaini nebūtu, partijas biedrs Māris Grīnblats, paps tika izslēgts no politikas. Tā teikt padarīts par politisku līķi. Bet visskumjākais un reizē visuzjautrinošākais bija tas, kā mazdūšīgie sāka pārrakstīt vēsturi. Karnevāls turpinās arvien.

Mana tauta, lūdz Dievu, lai nav atkal jāstājas pretī tumsas pārspēkam, jo Tev nav šobrīd tāda dēla, kāds bija mans paps Roberts Milbergs! NAV.

Likās īsti laikā un īsti vietā un piemēroti nocitēt V.Igo “Nožēlojamie”.

“Mēs nepiederam pie tiem, kas slavē karu; ja gadās izdevīgs brīdis, mēs sakām tam patiesību acīs. Karam ir savs drausmīgs skaistums, ko mēs nemaz neslēpām un jāatzīst, arī savs pretīgums. Vispārsteidzošākā no tā izpausmēm ir mirušo aplaupīšana tūlīt pēc uzvaras. Rīta blāzma pēc kaujas allaž aust pār kailiem līķiem.

Kas to dara? Kas tādā kārtā aptraipa uzvaras slavu? Kam pieder neģēlīgā roka, kas paslepen lien uzvaras kabatā? Kas ir šie zagļi, kas slavas aizmugurē dara savu neķītro darbu? Daži filozofi, starp citu, arī Voltērs, apgalvo, ka tā rīkojas paši slavas radītāji. Tie ir tie paši, viņš saka, nevis kāds cits; dzīvi palikušie aplaupa kritušos. Kas bija varonis dienā, kļūst par vampīru naktī. Galu galā ir taču tiesības mazliet apstrādāt līķi, ko pats esi radījis. Tomēr mēs tā nedomājam. Mums šķiet, ka viena un tā pati roka nevar plūkt laurus un nozagt mironim apavus.

Ir zināms, ka parasti uzvarētājiem seko zagļi. Mēs ar to nedomājam kareivjus, it īpaši ne mūsdienu kareivjus.

Katrai armijai nopakaļ velkas aste, un tur jāmeklē vainīgie. Tie ir sikspārņiem līdzīgi radījumi, pa pusei bandīti, pa pusei sulaiņi, visvisādas sikspārņupasugas, ko dzemdina tumsa, kuras vārds ir karš. Tur ir cilvēki, kas valkā karavīra uniformu, bet necīnās kaujās, viltusslimnieki, drausmīgi kropļi, šaubīgi markitanti, kas dažkārt līdz ar sievām braukā mazos divričos zagdami un sazagto atkal pārdod; tur ir ubagi, kas piedāvājas virsniekiem par ceļa rādītājiem, armijas apkalpe, marodieri. Agrākajos karagājienos – mēs nerunājam par mūsdienām – visi šie salašņas vilkās armijai iepakļa, tā ka tiem dots pat īpašs apzīmējums – “iepakaļnieki”. Neviena armija un neviena nācija nebija atbildīga par šiem radījumiem; viņi runāja itāliski un sekoja vāciešiem; viņi runāja franciski un sekoja angļiem. Vienu no tādiem vazaņķiem, pēc tautības spāni, kas runāja franciski, marķīzs de Farvaks, viņa lauzītās pikardiešu izloksnes maldināts, noturēja par francūzi, un šis nelietis nodevīgā kārtā marķīzu nogalināja un aplaupīja turpat uz kaujas lauka nākamajā naktī pēc uzvaras pie Serizoles. Nesodīta sirošana radīja sirotāju. Nicināmais princips: dzīvot uz ienaidnieka rēķina – izraisīja šo spitālību, no kuras vienīgi stingra disciplīna spēja dziedināt. Dažkārt laba slava viļ; ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc daži, kaut arī lieli ģenerāļi, bijuši tik iemīļoti. Tirenu kareivji dievināja tāpēc, ka viņš pacieta laupīšanu: paciests ļaunums arī ir labsirdības izpausmes veids; Tirens bija tik labsirdīgs, ka atļāva ar uguni un zobenu iznīcināt Pfalcu. Varēja vērot, ka armijām sekoja vairāk vai mazāk marodieru atkarībā no tā, vai virspavēlnieks bija vairāk vai mazāk stingrs. Hošam un Marso šādu iepakaļnieku nemaz nebija, Velingtonam – mēs labprāt atzīstam – tādu bija maz.

Un tomēr naktī no 18.un 19.jūniju notika kritušo aplaupīšana. Velingtons bija bargs; viņš deva pavēli bez žēlastības nošaut katru, kas tiktu pieķerts nozieguma vietā. Taču laupītkāre ir neiznīdējama: kamēr vienā kaujas lauka malā marodierus apšāva, citi otrā malā laupīja tālāk.

Drūms mēness pacēlās pār līdzenumu.

…

Burboņiem 1823.gada karš bija liktenīgs. Viņi to uzskatīja par panākumu. Viņi neapjauta, cık bīstami ir ar aizliegumu nonāvēt ideju. Savā vientiesībā viņi kļūdījās tik ļoti, ka ieviesa valsts aparātā kā vienu no varas pamatelementiem vislielāko iecietību pret noziegumu. Ļaunprātīgu nodomu gars ienāca viņu polītikā. 1830.gada iedīgļi slēpjas 1823.gadā. Spānijas karagājiens viņu spriedumos kļuva par argumentu, kas runā par labu varmācībām un “dievišķo tiesību” avantūrām. Francija, kas bija no jauna uzcēlusi Spānijas tronī el rey neto (spāniski- vienīgo cienīgo karali), gluži labi varēja atjaunot absolūto karaļvaru pati savās mājās. Burboņi briesmīgi maldījās, noturot zaldāta paklausību par nācijas piekrišanu. Tāda paļāvība pazudina troņus. Nevajag iemigt nedz manseniljas koka, nedz armijas paēnā.”

(V.Igo “Nožēlojamie”)

18.01.2020