Zvērināta advokāte Krista Milberga

Juridiskā palīdzība Jums ērtā laikā un vietā

Domubiedrs Jespers Jūle “Būt vadošajiem vilkiem”. Pateikt “jā” sev. Fragments

 Nav nekā svarīgāka kā saprast pašam sevi un apzināti spēt izdarīt izvēli brīvi. Indivīda izvēles brīvība ir tautas pašnoteikšanās tiesības un BRĪVĪBAS pamatakmens.

“Pateikt “jā” sev

Ir daudz iespēju, ka pieaugušie mājās un skolā var attīstīt bērnos veselīgu pašcieņu. Par to ir stāstīts manās grāmatās. Tagad es labprāt pievērstos tiem pieaugušajiem, kuru nostāju var pamatot ar nespēju paļauties uz bērnu vēlmi un spējām sadarboties un pielāgoties. Trūkstošās paļāvības vēsturiskās saknes meklējamas pēdējos gadsimtos, kad bija liels pieprasījums pēc pilsoņiem, kareivjiem, vasaļiem un strādniekiem, kas spētu labi pielāgoties, būtu pakļāvīgi, padevīgi un paklausīgi. Ja bērniem ļāuj attīstīt pašvērtību, viņi vairs nepakļāujas tiem noteikumiem vai sabiedrībai, kas like atteikties no cilvēciskās cieņas (un to var panākt, ja no bērnu uzvedības un prāta izskauž jebkuras individualitātes vai pretošanās pazīmes).

Mūsdienās ir zināms, ka bērniem piemīt ārkārtīgi izteikta vēlme sadarboties, kas ir ļoti komplekss fenomens. Lūk, piemērs: divi pieaugušie nolemj adoptēt bērnu no Ķīnas. Viņiem ir iespēja adoptēt nepilnus divus gadus vecu meitenīti. Atvesta uz Dāniju, meitenīte izskatās pēc ķīnietes, domā kā ķīniete un izturas kā ķīniete, un visas viņas gaidas atbilst ķīniešu kultūrai. Taču jau pēc diviem vai trīm gadiem meitene visu dara kā dāniete. Tas ir izcils sasniegums pielāgošanās jomā, uz kādu nebūtu spējīgs neviens pieaugušais pat visa mūža laikā. Apstāklim, ka pieaugušie mūsdienās par maz paļaujas uz bērniem, ir arī vēsturiskās saknes, taču tam nav nekādas saistības ar to, kā un kur bērni piedzimst.

Pašvērtība un atsevišķa indivīda vērtība aktualizējās pēc Otrā pasaules kara. Tātad, lai to attīstītu, ir bijis tikai pusgadsimts, toties paļāvības trūkums un uzspiestais paklausības koncepts pastāv jau gadsimtiem ilgi. Var rasties jautājums: kas gan nepareizs ir paklausībā? Atbilde ir duāla, proti, spēja pielāgoties un būt paklausīgiem ir nepieciešama un noderīga, jo attīsta pašdisciplīnu un pašaizliedzību. Taču paklausība apgrūtina vai pat atņem iespēju sevi attīstīt kā indivīdu. Optimālais dzīvošanas un dzīves kvalitātes priekšnoteikums – iespēja brīvi izlemt, kad un kam paklausīt un kad nepieciešams aizsargāt personisko integritāti un uzņemties atbildību. Spēja izvēlēties pasargā cilvēkus no apspiešanas.

Ja no bērniem un jauniešīem principiāli pieprasa paklausību, viņi nevar attīstīt veselīgu pašvērtību un kļūst ievainojami. Tas pats notiek, ja vecāki neuzticas bērniem, kas diemžēl joprojām raksturīgs daudzu vecāku audzināšanas stilam. Ir jāizbeidz uzskatīt, ka vadīšana ir aicinājums pielāgoties. Gan skolai, gan ģīmenei ir jāatsakās no terapijas metožu izmantošanas, lai piespiestu bērnus klausīt un piemēroties! Labākā bērnu audzināšanas forma ir pastāvīgs dialogs, kurā abas puses labāk iepazīst viena otru un bērni pēc pašu vēlēšanās var savā labā izmantot vecāku pieredzi un gudrību. Turklāt tam nav nekā kopīga ar romantisku, bērniem draudzīgu attieksmi vai jauku humānistisku ideoloģiju. Mans aicinājums balstās uz nepārprotamiem pierādījumiem un pieredzi. Izsķirošais jautājums – vai pieaugušie, vēlēdamies pasargāt bērnus no ievainojumiem, ir pietiekami drosmīgi un gatavi kļūt ievainojami.”

Jespers Jūle “Būt vadošajiem vilkiem”, izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018.g., 119.lpp.

<span>%d</span> bloggers like this: