Domubiedrs. Par palīdzību. Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem”, fragmenti…

Nu jau kādu laiku paralēli lasu divas brīnišķīgas grāmatas, kas man ir gan atbalsts gan spēka avots. Esmu pateicīga par iespēju caur grāmatām satikt domubiedrus un varu uzskatīt sevi par veiksminieci, jo arī dzīvē tādus satieku.

Likās, ka šīs rindas varētu būt iedvesmojošas ne vienam vien, kuram rūp. Atslēgas vārds, manuprāt, ir KOPĀ.

Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē. “Vecākiem jābūt līdzīgiem vadošajiem vilkiem,lai palīdzētu bērniem orientēties dzīves džungļos””. (Izdevniecība Zvaigzne ABC.2018.g.) fragmenti.

… Ja kādas apdzīvotas vietas 28% skolēnu apzīmē kā tādus, kam “nepieciešama psihoterapeitiskā palīdzība”, tad tas uzskatāmi atspoguļo, ka palīdzošo profesiju pārstāvji šiem bērniem mēģina palīdzēt, izmantojot tieši to paradigmu, kura bērnus ir padarījusi nelaimīgus. Šāda darbība nekad nebūs veiksmīga. Tātad nav pārsteidzoši, ka lielu peļņu gūst famakoloģiskā industrija.

Pastāv būtiska un ne visai patīkama atšķirība starp to, kā mēģina palīdzēt pieaugušajiem un kā bērniem. Modernā psihoterapija (izņemot biheiviorālo pieeju), kā arī uz ķermeni orientētā terapija pieaugušajiem klientiem dod iespēju nonākt kontaktā pašiem ar sevi, pagātni, emocijām, vērtībām, robežām, potenciālu un veidu, kā tie pieņem lēmumus. Patiešām tiek darīts viss iespējamais, lai atbrīvotu atsevišķos indivīdus un uzlabotu viņu pašvērtību, turklāt bieži vien ar panākumiem. Jāatzīst, ka tādējādi tiek pārstāvētas klientu dziļākās intereses.

Taču, ja tie paši terapeiti vai viņu kolēģi mēģina palīdzēt bērniem un jauniešiem, bieži vien tikai tiek novērsti negatīvie simptomi klientu uzvedībā un panākta viņu pielāgošanās kādai pedagoģiskajai iestādei vai ģimenei. Ārstēšanas rezultātus vērtē pēc tā, kā izdevies novērst konkrēto simptomu. Neprofesionālāk nav iespējams! Kad pēdējo reizi redzēts terapeits, kurš ar bērnu pie rokas devies uz bērnu dārzu vai skolu konfrontēt personālu ar priekšlikumiem mainīt izmantotās metodes, jo ir jāpanāk, lai bērns progresētu un attīstītos par stipru un veselīgu cilvēku? Iespējams, ka tā nekad nav noticis vai varbūt bijis vienu vai divas reizes… Speciālisti, kas strādā ar bērniem un jauniešiem, šajās iestādēs neatrodas tapēc, lai uzlabotu klientu dzīves kvalitāti, – viņi tikai cenšas apmierināt savus darba devējus un institūcijas, kā labā strādā. Lūk, to viņi patiesībā dara, lai gan vairumā gadījumu paši ta nedomā. Ja šie speciālisti tieši tapat strādātu ar pieaugušajiem, vai nu viņiem vairs nebūtu neviena klienta, vai arī viņi jau sen būtu zaudējuši darbu.

Varbūt šiem speciālistiem ir nopietni jāpārvērtē profesionālā morāle, kā arī profesionālie mērķi un metodes, lai vai nu mainītu darbības virzienu, vai vismaz teiktu patiesību klientiem. Tas nāktu tikai par labu kā viņu karjerai, tā samaksai, jo ir tikai laika jautājums, līdz valdība un vietējie politiķi pamanīs, ka tiek izdots milzum daudz naudas, pretī saņemot nožēlojamus rezultātus. Politiķiem kvalitāte nav mēraukla; viņiem ir būtiska kvantitāte. Skumji, jo par to pašu naudu varētu nodrošināt krietni labāku kvalitāti. Vienīgais, kas būtu jāmaina, – nostāja.

Esmu ticies ar šiem speciālistiem, un varu apgalvot, ka viņi visi ir brīnišķīgi un motiveti cilvēki. Daudzi arī ļoti labi apzinās situāciju, taču jūtas kā sistēmas vergi un vairs nepievērš uzmanību profesionālām vērtībām – pār tām dominē birokrātiskās vērtības, kā arī apsēstība ar ideju par izmaksu samazināšanu kā šķietami vienīgo ceļu uz ilgtspējīgu bilanci. Arī politiķi varētu mainīt viedokli, taču viņi to darīs tikai tad, ja speciāļisti sāks daudz nopietnāk izturēties pret profesijas godu, zināšanām, gudrību un morālo integritāti. Tas nozīmē, ka ir jāpieņem jaunā paradigma “no paklausības uz atbildību”, kas prasa drosmi, taču noteikti atmaksājas, radot lepnumu un apmierinājumu profesijā, tādējādi samazinot stresu, rūpes un bezpalīdzības izjūtu.”

Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē.” Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018.g., 114.lpp.