Zvērināta advokāte Krista Milberga

Juridiskā palīdzība Jums ērtā laikā un vietā

…kā visi palika savās vietās…

Vai šo lasot kādam var šķist,ka Latvijas okupācijas vara pilnībā nomainījās in real?

Latvijas Republikas 5.Saeimas plenārsēde

1993.gada 16.decembrī

Sēdi vada

Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

Nākamais darba kārtības jautājums – Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojums. Komisijas vadītājs deputāts Milbergs – lūdzu!

R.Milbergs (TB).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Turpinot darbu saskaņā ar Saeimas 1993.gada 9.decembra lēmumu, Saeimas Izmeklēšanas komisija paziņo, ka laikā no 1993.gada 26.septembra līdz 16. decembrim ir notikušas divpadsmit komisijas sēdes. Izskatāmo jautājumu sakarā ar dažādām valsts un pašvaldību iestādēm, organizācijām, amatpersonām un privātpersonām tika izsūtīti 243 pieprasījumi, lai komisijas uzdevumu veikšanai saņemtu nepieciešamo informāciju un dokumentus. Šobrīd ir saņemtas atbildes pavisam uz 703 komisijas pieprasījumiem. Papildus šīm atbildēm no iestādēm un cilvēkiem ir saņemti vēl 275 dokumenti. Komisijas lietvedībā atrodas 1017 dokumentu kopu.

Lai noskaidrotu atsevišķus jautājumus, Izmeklēšanas komisija rudens sesijā ir izbraukusi uz Balviem, Daugavpili un Kupravas pagastu.

Izmeklēšanas komisijas loceklis – Latvijas Zemnieku savienības frakcijas deputāts Voldemārs Novakšānovs – komisijas darbā nepiedalās kopš 1993.gada 18.oktobra. Komisijas priekšsēdētājs saskaņā ar likumu – Saeimas kārtības ruļļa 165.panta nosacījumiem – 1993.gada 21.novembrī Latvijas Zemnieku savienības frakcijai iesniedza paziņojumu, uz kuru atbilde nav saņemta.

Uz komisijas izvirzītajiem jautājumiem atbildes nav snieguši: Jānis Jurkāns – bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs, 5.Saeimas deputāts – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā un atkārtoti 15.septembrī), par no Latvijas Republikas vēstniecības Vašingtonā saņemto naudu (pieprasījums 15.septembrī); Ivars Godmanis – bijušais Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā, atkārtoti 20.septembrī) un par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijā (pieprasījums 30.septembrī); Dainis Īvāns – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā un atkārtoti 20.septembrī); Jānis Dinevičs – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā, atkārtoti 20.septembrī)…

(Starpsaucieni no zāles: “Nedzirdam! Tuvāk pie mikrofona!”)

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, es lūdzu uzmanību, lai man nav jāatkārto pagājušajā reizē teiktais par to, ka klusums zālē vienlaikus nodrošina skaļumu no runātāja puses.

R.Milbergs. … par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Romualds Ražuks – bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, Aizsardzības padomes loceklis – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 6.augustā un atkārtots pieprasījums 17.septembrī); Linards Muciņš – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību Latvijas komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas īpašuma pārņemšanas komisijā (pieprasījums 10.septembrī, atkārtots pieprasījums 4.oktobrī un 6.oktobrī); Aloizs Vaznis – bijušais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā, atkārtoti – 15.septembrī); Vilis Seleckis – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par Latvijas komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 23.augustā un atkārtoti pieprasījumi 6.septembrī un 4.oktobrī); Aivars Borovkovs – bijušais Latvijas Republikas Ministru padomes pilnvarotais drošības komitejas pārņemšanai – (par VDK īpašumu pārņemšanu (pieprasījums – 6.septembrī, atkārtoti 4.oktobrī) un par slepenās, sevišķās un dienesta lietvedības darba grupas darbību (pieprasījums 6.oktobrī); Ints Cālītis – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Ziedonis Ziediņš – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Aleksejs Zotovs – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Georgs Beshlebņikovs – bijušais Latvijas Republikas brīvprātīgo vienību štāba priekšnieks – par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā, atkārtoti 15.septembrī); Igors Movels – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Egils Einārs Jurševics – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Jānis Endele – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Arnolds Bērzs – bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts – par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Ināra Rudaka – Valsts drošības komitejas īpašuma pārņemšanas komisijas dalībniece – par darbību VDK speciālo sakaru līdzekļu pārņemšanā (pieprasījums 6.oktobrī).

Uz Izmeklēšanas komisijas pieprasījumiem nav atbildējušas arī iestādes un organizācijas, piemēram, Ministru prezidents – par firmu “Faber” un OSI (pieprasījums 5.oktobrī), par Krievijas armijas daļu lidostā “Rīga” (pieprasījums 8.oktobrī), par Krievijas armijas objektu pārņemšanas stratēģiju (pieprasījums 25.oktobrī); Finansu ministrijas Ārvalstu kredītu koordinācijas padome – par kredītu firmai “Lears” (pieprasījums 1.novembrī); Latvijas Republikas Krievijas Federācijas militāro objektu pārņemšanas komisija – par kopējās inspekcijas nepieciešamību atsevišķu objektu pārņemšanai (pieprasījums 22.novembrī); Latvijas Republikas Prokuratūra – par Valsts drošības komitejas dokumentu iznīcināšanu (pieprasījums 10.novembrī); Augstākā tiesa – par Latvijas komunistiskās partijas Centrālajā komitejā izņemtajiem dokumentiem (pieprasījums 5.novembrī); Latvijas Zemessardzes štābs – par automašīnu izmantošanas specatļaujām (pieprasījums 29.oktobrī, atkārtots jau trīs reizes); valsts uzņēmums “Ventspils nafta” – par 1992.gada 30.decembra līgumu par naftas tranzītu (pieprasījums 1.decembrī); Valmieras rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes – par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī) un par Krievijas Federācijas (bijušās PSRS) armijas militārajiem objektiem (pieprasījums 24.septembrī); Talsu rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašuma pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Rēzeknes rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); Rēzeknes pilsētas Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Preiļu rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); Liepājas rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Liepājas pilsētas Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķi slepeno un dienesta lietvedību – (pieprasījums 21.oktobrī); Jelgavas rajona Tautas deputātu padome – par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī) un Saldus pilsētas Tautas deputātu padome – par Krievijas Federācijas (bijušās PSRS) militārajiem objektiem (pieprasījums 24.septembrī).

Komisija saņēmusi arī daudzas formālas un nepilnīgas atbildes. Piemēram, vērtējot Latvijas PSR Prokuratūras iesniegto dokumentu klāstu, redzams, ka daži dokumenti satur nepareizu informāciju par patieso stāvokli. Tā, piemēram, iesniegtās atbildes 21.pielikumā uzrādītajā Latvijas Republikas Prokuratūras štatu sarakstā kā Prokuratūras struktūrvienība vairs nav atrodama Kurzemes rajona prokuratūra, iznāk, ka uz 1991.gada 1.janvāri Rīgas, Ventspils, Daugavpils un Rīgas Ūdens transporta prokuratūrās nav bijis nevienas štata vietas un ka tās radītas tikai uz 1992.gada 1.janvāri. Uz komisijas divdesmito jautājumu – kāpēc netiek saukti pie atbildības jautājumā norādītie bijušie Latvijas PSR Prokuratūras darbinieki Daukšis un citi, atbilde nav dota.

Jautājumā par Latvijas PSR Prokuratūras īpašuma pārņemšanu ir notikusi formāla atrakstīšanās vispārējās frāzēs bez dokumentāra seguma. Arī uz daudziem citiem jautājumiem dotas vispārīgas, nekonkrētas atbildes. Sakarā ar šīm nepilnībām un izvairīšanos no atbildēm komisija bija spiesta atkārtoti nosūtīt pieprasījumu. Bez tam sakarā ar iesūtītajām atbildēm ir radusies virkne jautājumu, ja uz tiem netiks atbildēts, nebūs iespējams dot pilnīgu un objektīvu Latvijas Republikas Prokuratūras darbības vērtējumu.

Neizpratni rada Latvijas Republikas ģenerālprokurora vietnieka Ziediņa kunga parakstītā atbilde jautājumā par valsts valodas prasmi. No komisijas iesniegtajiem Prokuratūras dokumentiem redzams, ka līdz 1993.gada 1.oktobrim eksāmenu latviešu valodā atbilstoši viņiem noteiktajai pakāpei nav nokārtojuši 16 operatīvie darbinieki, arī divi rajonu prokurori un divi prokuroru vietnieki. Ziediņa kunga parakstītā atbilde skan šādi: “Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka spēkā esošā likumdošana neparedz obligātu darba attiecību pārtraukšanu ar darbinieku, ja nav nokārtots eksāmens valsts valodā. Šajā gadījumā izvirza darbinieku spēju veikt savus profesionālos pienākumus.”

Kā zināms, jautājumu par latviešu valodas neprasmi un ar to saistītajām darba attiecībām un darba attiecību pārtraukšanu nosaka Latvijas Darba likumu kodeksa 33.panta 2.punkts un 30.panta 8.punkts. Lai visiem būtu skaidrs, kā katrā situācijā jārīkojas, izskaidrojumu papildus ir devis Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 20.augusta lēmums “Par Valodu likuma realizēšanu attiecībā uz nepieciešamību lauzt darba līgumu”. Tajā noteikts, ka darbinieki, kuri ir pieņemti darbā līdz 1992.gada 5. maijam un nav nokārtojuši eksāmenu latviešu valodā atbilstoši viņiem noteiktajai pakāpei, atbrīvojami sakarā ar Darba likumu kodeksa 33.panta 2.punktu.

Vairākumam pieprasīto ziņu ir jābūt fiksētām iestāžu lietvedībā. Izmeklēšanas komisija uzskata, ka neatbildēšanas vai formālas atbildes rāda, kāda ir ierēdņu attieksme pret jebkuru jautājumu, un rada šaubas par kārtību šo iestāžu lietvedībā.

Joprojām nav izdarīti nepieciešamie grozījumi un papildinājumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā, kas noteiktu personas atbildību par informācijas nesniegšanu vai apzinātu nepatiesas informācijas sniegšanu. Tādējādi nav radītas nepieciešamās tiesību normas Izmeklēšanas komisijas darbības nodrošināšanai.

Saskaņā ar savstarpēju vienošanos Izmeklēšanas komisijas darbam rudens sesijā lietpratēju atalgošanai sev iedalītos līdzekļus papildus atvēlējušas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija – 250 latus un Pieprasījumu komisija – 200 latus. Izmeklēšanas komisija šo vienošanos vērtē kā koleģiālismu un savstarpējas palīdzības izpausmi Saeimas darbībā. Komisijas darbā kā lietpratēji tika pieaicināti Romāns Vitkovskis, Valentīna Holodova, Pēteris Lazda, Inta Stabulniece, Georgs Bagātais, Aivars Lejiņš, Jānis Danoss un Guntis Bērziņš.

Vietējā kapitāla izmantošana. Izmeklēšanas komisija secina: pieņemtie likumi, lēmumi un citi normatīvie dokumenti bija pietiekami, lai noteiktu valsts kapitāla daļu un maksu par tās izmantošanu. Pieņemtie dokumenti pietiekamā mērā reglamentē uzrādāmos uzņēmumus un uzņēmumu parametrus, lai šos datus visai pilnīgi būtu iespējams izmantot kontrolei.

Vērtējot ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu izmantošanu, Izmeklēšanas komisija konstatē: 1992.gada 4.augustā ir pieņemts Ministru padomes 308.lēmums, 1993.gada 19.februārī 82.lēmums un 1993.gada 12.aprīlī 197.lēmums. Tie visi satur prasību kontrolēt, kā kredītu ņēmēji izmanto piešķirtos kredītus. Visos minētajos Ministru padomes lēmumos ir pietiekami reglamentēta kredītu piešķiršanas procedūra, ko ilustrē no Finansu ministrijas saņemtie Kredītu piešķiršanas komisijas sēžu protokoli. Atšķirībā no minētajos lēmumos reglamentētajām prasībām ir pieļautas novirzes, par ko liecina Augstākās padomes Ekonomikas komisijas izskatīšanai Augstākās padomes plenārsēdē iesniegtais Augstākās padomes lēmuma projekts. Tā konstatējošajā daļā tiek akceptēts, ka lielākā daļa kredītu tiek piešķirta valsts uzņēmumiem un monopoliem, nevis privātstruktūrām. Nepietiekami kredītus saņem mazie uzņēmēji un zemnieki. Kredītu piešķiršanas komisijas darbu ietekmē politiski motīvi un nozaru intereses, kas iespaido lēmumu pieņemšanu.

Ministru padomes 308.lēmumā ir noteikta kredītu izmantošanas kontrole saskaņā ar biznesa plāniem, bet 82. un 197. lēmumā ir noteikta vienkārša kredītu izmantošanas kontrole, nenosakot atskaites punktu. Tas deva iespēju šo normu traktēt patvaļīgi. Visadekvātāk būtu kontrolēšanu formulēt saskaņā ar kredītu piešķīrēju noteikumiem, ar kādiem kredītus saņem Latvija.

Saskaņā ar Ministru padomes 308., 82. un 197. lēmumu Finansu ministrijā vajadzētu būt dokumentiem, kuri nosaka, kam jāveic kredītu izmaksāšanas kontrole, kāds ir pārbaužu plāns, grafiks vai cita to veikšanas kārtība, kā arī bija jābūt pārbaužu rezultātiem, ja tādas ir veiktas.

Lai selektīvi noskaidrotu stāvokli šajā jomā, Finansu ministrijai tika nosūtīti divi komisijas pieprasījumi, Valsts kontrolei – viens. Uz šiem vairākas reizes atkārtotajiem pieprasījumiem Finansu ministrija sniedz izsmeļošas ziņas par kredītu sadali, bet nesniedz absolūti nekādas ziņas par kredītu izmantošanas kontroli, tāpēc rodas pamatotas šaubas, vai šādi dokumenti ministrijā vispār ir bijuši. Ja kontroles jomā bijusi šāda bezdarbība, tad neatkarīgi no kredītu piešķiršanas nosacījumiem kredīta ņēmējs varēja veikt darbības, kas garantē kredītu atmaksu, bet pilnībā ignorēt prasības par šo kredītu izmantošanas mērķiem.

Saskaņā ar Finansu ministrijas sniegtajā ziņām ir bijuši kredīti, kas piešķirti minēto Ministru padomes lēmumu darbības laikā, un to raksturs pieprasa kontroles veikšanu. Piemēram, kredītu ir saņēmusi SIA “Lata International”. Firmai “Faber” piešķirto kredītu izmantošanas kontrolei tika sasaukta speciāla komisija, taču tas nebūtu bijis nepieciešams, ja šādu kontroli saskaņā ar lēmumu izpildi būtu veikusi Finansu ministrija.

Komisija konstatē, ka, kaut arī kredītu piešķiršana bija daudzmaz reglamentēta, kredīta ņēmēju turpmākās darbības īstenība bija visai neierobežotas. Saskaņā ar kredītu piešķiršanu noteikumiem, ar kādiem tos saņēma Latvija, bija jāīsteno to izmantošanas kontrole.

Analizējot no Finansu ministrijas saņemtās atbildes, var izteikt tikai aizdomas, ka šāda kontrole netika veikta. Pilnīgu ainu šajā jautājumā var dot tikai oficiāla Finansu ministrijas atbilde uz Izmeklēšanas komisijas pieprasījumu vai dokumentu revīzija Finansu ministrijā un tās rezultātu analīze.

Izmeklēšanas komisija izskatīja arī virkni Ministru padomes izdoto rīkojumu un lēmumu “Par namīpašumu pārņemšanu valsts īpašumā un to izmantošanu”. Darbs vēl nav pabeigts, taču ir konstatētas dažas neatbilstības, kuru juridisko analīzi tiek lūgts veikt Saeimas Juridiskajam birojam un Latvijas Juristu biedrībai. Galvenā pretruna ir šāda: saskaņā ar Ministru padomes 1991.gada 26.jūnija 241. rīkojumu namīpašums Rīgā, Teātra ielā 9 tiek nodots Latvijas Republikas valdības administrācijas uzņēmuma “Rosme” īpašumā. Saskaņā ar citiem Ministru padomes rīkojumiem namīpašumi tiek nodoti Latvijas Republikas valsts uzņēmumiem vai valdības administrācijas uzņēmumiem, vai valsts akciju sabiedrības “Rosme” valdījumā un lietojumā. Izmeklēšanas komisijas rīcībā ir divi saraksti, kas attiecas uz arodbiedrību īpašumu pārņemšanu valsts īpašumā. Vienā sarakstā ir minēts vairāk nekā 10 objektu, kuru nav otrā sarakstā. Kamēr nav pabeigta dokumentu izpēte un saņemts attiecīgs juristu atzinums, nevar apgalvot, ka te ir pieļauta kāda ļaunprātība.

Izvērtējot Krievijas karaspēka objektu pieņemšanas gaitu, ir konstatēts, ka valdība nav sagatavojusi pārskatu par zaudējumiem, ko okupācijas karaspēks radījis Latvijai kopš 1940.gada. Konstatēts, ka bieži ir bijuši gadījumi, kad, okupācijas karaspēkam atstājot objektus, nav sastādīti to pieņemšanas-nodošanas akti. Piemēram, tādu aktu nav vairākiem objektiem Liepājā. Pārņemot objektus, tikai atsevišķos gadījumos ir notikusi nodarīto postījumu apsekošana un sastādīti attiecīgi akti par ekonomiskajiem zaudējumiem.

Par tipisku var vērtēt situāciju, kad uz bijušo karaspēku daļu īpašuma bāzes no 1991.gada izveidojās kooperatīvi un citas saimnieciskās struktūras vai arī ēkas un būves militārpersonas ir izmantojušas vai pārdevušas firmām bez saskaņošanas ar pašvaldībām vai Latvijas Republikas Ministru padomi.

Latvijas komunistiskās partijas dokumentācija pārņemta nepilnīgi – daudzi dokumenti izņemti no mapēm un pazuduši. Līdz šim laikam nav veikta izmeklēšana par notikušo un nav sauktas pie atbildības Latvijas komunistiskās partijas atbildīgās amatpersonas attiecībā uz materiālu glabāšanu un kārtošanu.

Daudzos gadījumos, pārņemot Latvijas komunistiskās partijas īpašumus, telpu inventāru un autotransportu, nav sastādīti pieņemšanas-nodošanas akti vai pat vispār nav notikusi inventarizācija. Visraksturīgākais piemērs ir LKP CK ēka Rīgā, Elizabetes ielā 2, kur inventarizācija veikta tikai pēc pusgada, kad tur izvietojās Pasaules tirdzniecības centrs, tas ir, laikā no 1992. gada 20.janvāra līdz 28.februārim. Netika veikta Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas autobāzes inventarizācija. Tās vietā ar atsevišķu aktu konstatēts, ka trūkst deviņu automašīnu, no kurām piecas ir “Omon” rīcībā.

Nav veikta izmeklēšana un nav dots izvērtējums par Latvijas komunistiskās partijas naudas līdzekļiem. Nav ievērots arī 1991.gada 28.augusta Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” 3.punkts, kas uzdod pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no LKP struktūrvienību norēķinu kontiem, kā arī Ministru padomes 1991.gada 27.augusta 318-R rīkojums. Konstatēts, ka izmaksas no LKP kontiem notikušas gan 1991.gada beigās, gan arī vēl 1992. gadā ar toreizējā Latvijas Bankas prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa un citu atbildīgu bankas darbinieku atļauju.

Izmeklēšanas komisija konstatē, ka LKP darbības izbeigšana un LKP īpašumu pārņemšana notikusi neapmierinoši. Tā rezultātā valstij nodarīti ekonomiskie zaudējumi, iznīcināti svarīgi dokumenti un izlaupīts valsts īpašums. Nav precīzas uzskaites, kādi dokumenti ir pārņemti un kādu joprojām trūkst. Vienlaikus nav uzsākta izmeklēšana pret personām, kuras slēpušas vai iznīcinājušas dokumentus. Nav aprēķināti ekonomiskie zaudējumi, kas radušies, pārņemot īpašumus, un nav veikta izmeklēšana, lai atklātu vainīgos. Materiāli par Valsts drošības komisijas dokumentu iznīcināšanu nodoti Latvijas Republikas Prokuratūrai izmeklēšanai.

Sakarā ar 1991.gada janvāra notikumiem tika izveidota Latvijas Republikas Aizsardzības padome. No sešiem tās dalībniekiem pieprasīto informāciju sniedza tikai viens, tāpēc pašreiz nav iespējams izvērtēt valsts augstāko amatpersonu rīcību 1991,gada janvārī un augustā.

Iepazinusies ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas dokumentiem, Latvijas Republikas Izmeklēšanas komisija konstatē: no attiecīgajiem dienestiem ir saņemta informācija, kas ir svarīga Latvijas valstij, un šo dienestu darbība jāvērtē kā apmierinoša, taču vairākiem dokumentiem trūkst datuma, ziņu nosūtīšanas vietu, informācijas autoru, nav paraksta. Konstatēts, ka Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunas notiek tikai krievu valodā un netiek stenografētas. Konstatēts, ka Latvijas Republikas Ministru padomes darbības sākumposmā protokoli un līgumi tika parakstīti bez oficiāla tulkojuma. No bijušā Latvijas Republikas ārlietu ministra Jāņa Jurkāna nav saņemta atskaite par līdzekļiem, kas saņemti no Latvijas vēstniecības Vašingtonā, un par to izlietojumu.

Iepazinusies ar dokumentiem par Punduru dzelzceļa staciju, komisija ir konstatējusi, ka valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš”, pamatojoties uz telegrammu no Maskavas un nesaskaņojot jautājumu ar Latvijas Republikas Satiksmes ministriju, nodeva Punduru staciju Krievijas Oktobra dzelzceļam. Komisija ierosina izvirzīt Punduru stacijas jautājumu vienlaikus ar okupētās Abrenes apriņķa daļas atgūšanas jautājumu starpvalstu sarunās ar Krieviju.

Izvērtējusi veikto darbu, Izmeklēšanas komisija 13.decembra sēdē apstiprināja Saeimas lēmuma projektu, kas paredz komisijai turpināt darbu un sniegt ziņojumu ziemas sesijā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Prezidijam ir iesniegts lūgums – atklāt debates par Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojumu (saskaņā ar Kārtības ruļļa 103.pantu). Lūgumu ir iesnieguši deputāti Budovskis, Lambergs, Kostanda, Tabūns, Bukovskis, Karnups, Puriņa, Kalniņš, Kušnere un Žīgurs.

 

Advertisements
%d bloggers like this: