Kam ir dūša, tam ir vara…!?

Ar labajiem un priekšzīmīgajiem ir viegli. Bet ļoti bieži tie labie un priekšzīmīgie ir tādi, jo kaut kas svarīgs viņos jau ir salauzts. Bieži labie un priekšzīmīgie var salti noskatīties otra ciešanās un neko nedarīt… Vai jau amatos esam rakstīt blāķiem papīrus, citēt visu līmeņu normas, bet reālā dzīvē būt bez dūšas pārtraukt bērna un pieaugušā aplamu rīcību, bez dūšas saukt lietas īstajos vārdos. Jo nejūtas atbildīgi pat būdami atbildīgos amatos. Falšu un liekulību bērni atpazīst momentā. To, ka bilde neiet kopā, arī bērni ierauga acu mirklī. Dubultstandarti un izlikšanās, ka viss ir super, ir mūsdienu liga. Paldies abām pusēm par publisku morāli ētisku un pavisam konkrētu situāciju apspriešanu, ievērojot datu aizsardzības noteikumus! Valsts vara robežas pārkāpjošos, draudošos, izlaidušos, un citādi apmaldījušos liek aiz restēm. Bieži vien nākas pielietot spēku. Ne tikai pret pieaugušajiem, bet arī pret pieaugušo jau salauztajiem bērniem. Kad jums nav varas, paliek tikai vārds, tavas paša morāles vērtības, ko īsteno savā darbībā ik dienas, un mīlestība, ar kuriem jāspēj pabarot bērnā pagalam novārgušais labais vilks, kuru gandrīz jau aprijis pieaugušo vienaldzības pārbarotais tas otrs,kas arī ir katrā – ļaunais vilks. Šķiet, konkrētais Bruknas garīgais līderis to darījis un viņam tas izdevies. Bet tad iesaistījusies līdz šim kuslā un pat ar bērniem pašiem parunāties nespējošā institūcija VBTAI. Jau ilgus gadus apbrīnoju amatpersonu spēju sarakstīt blāķiem papīrus, un nespēju ātri rīkoties bērnu interesēs. Tas redzams visās jomās. Sākot no bērnu dārziem, kur pārdomu krēsliņš ir tikai tam strīdniekam, kurš pamanīts nevis visiem, skolas somu smaguma, agrajām stundām, mazajiem starpbrīžiem bez svaiga gaisa, garajām it kā skolas dienām, kuru rezultātā iegūstam agresīvus, analītiski domāt nespējīgus, apmaldījušos un ar vienaldzību jau inficētus cilvēkus.. Un visbeidzot ar to, kad acis nepamirkšķinot, raksta blāķiem papīrus, lai tiesas piespiestu mātes un tēvus piespiest bērnu satikties ar tiem, kurus bērns negrib redzēt iepriekš piedzīvotās jebkura veida vardarbības dēļ.

Bruknas sāga manā ieskatā ir sīkums uz tā fona, ka mums atjaunotajā Latvijā ir jaunuzceltas skolas, kuras uzceltas bez iekšējās ventilācijas, lai gan tā bija paredzēta projektā. Visi kārtīgie vajadzīgos parakstus uz visiem papīriem salika, lai viss izskatītos skaisti. Tagad meklē jau pirmīt paredzēto, bet kaut kur izgaisušo finansējumu ventilācijas ierīkošanai … Vajag tādu nieku pusmiljonu…Bet tas nav šķērslis un nemaz nevienam nekaitē. Bet problēma ir pārāk liela. Ar vienu aktiņu cauri netiks…Tāpēc tā atliekama nu jau otro gadu desmitu… Atkal paraksta aktiņus, jo kaut kā jau tas mācību gads ir jāuzsāk… Kaut kā svīst un smok…Paši savā aklumā, kurlumā, tizlumā… Vienvārdsakot – formālismā.

Es savu vidusskolas izglītību ieguvu Zentas Ozolas Rīgas 5.vidusskolā (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija). Manā skolā cieņa bija visa pamatā. Un bija sava vieta un klase jāuztur tīrībā. Un bija audzēkņi dežuranti gaiteņos. Un pieaugušie nodrošināja kārtību un disciplīnu savā darbā vietā skolā, uzklausot, respektējot audzēkņu viedokļus. Mācot viņiem rīkoties tiesiski. Un tā bija.

Vardarbība nebija un nav pieņemama nekādā tās izpausmes formā.

Pieaugušie to nepieļāva.

Starp citu, to varu teikt arī par saviem basketbola treneriem – leģendām. Visiem – Tālivaldi Pētersonu, Georgu Vasiļjevu, Tamara Hendele, Aivars Vīnbergs, Pēteri Višņevicu, pie kuriem bija tas gods trenēties un no viņiem, kas paši bija guvuši augstus sasniegumus un panākumus, mācīties, ka dzīvē pieaugušie nes atbildību par bērniem. Un kārtība ir tāda, kādu pieaugušie iedibina un pieļauj. Ko sēsi, to pļausi.

Lai nu ar Bruknas gadījumu tiešām sāktos pagrieziena punkts mūsu sabiedrības redzējumā un vienaldzība tiktu izslēgta kā lampiņa! Saņemies, Latvija! Lai godīgs darbs ir vienīgais katra labklājības avots! Brīvība ir Atbildība.

Izturību un viedu sirdi visiem!

Un lai katram pietiek drosme sekot savai sirdij!

28.08.2020,

Valmierā