Zvērināta advokāte Krista Milberga

Juridiskā palīdzība Jums ērtā laikā un vietā

Kamēr Ukrainā karadraudi, tikmēr…3.daļa(LM atbilde)

Jau iepriekš rakstīju, kā ļoti ātri 11.Saeima bija iecerējusi nogrozīt Bāriņtiesu likumu, kamēr Ukrainā karš.

Toreiz vērsos ar savu kā individuāli praktizējoša advokāta viedokli pie deputātiem un Saeimas.

Nu pēc Bāriņtiesu likuma grozījumu pieņemšanas, kas rezultējies mazāk bīstamos ģimenei grozījumos, varu publiskot Labklājības Ministrijas man sniegto atbildi.

LM_atbilde_uzK.MilbergasviedokliBT

Vienlaicīgi vēršu visu vecāku un vecvecāku uzmanību uz to, ka jau nostiprinājušās šādas divas atziņas Latvijas judikatūrā (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 26.novembra SPRIEDUMS Lietā Nr. SKC – 425/2008), ka:

1.Ar bērna stāšanos laulībā vecāku un bērnu personiskās attiecības, kā arī vecāku pienākums uzturēt bērnus, ko regulē Civillikuma 179.pants, neizbeidzas. Savukārt Civillikuma 84.pants uzliek pienākumu laulātajiem vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Minētās tiesību normas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan papildinošas.

  1. Ja otrs laulātais nespēj pildīt ar Civillikuma 84.pantu uzlikto pienākumu sniegt uzturu, ir pamats lemt par vecāku uzturdošanas pienākumu, jo tas pamatojas uz leģitīmu mērķi, ko regulē Civillikuma 179.pants.

No minētā secināms, ka lai kāds būtu vecvecāku viedoklis, tas neatbrīvo viņus no pienākuma gādāt par jau pieaugušajiem bērniem, ja viņi paši to nespēj, kā arī par viņu bērniem, ja gadījumā to nespētu paši bērni. Trūcība nav un nedrīkst būts pamats, lai bērnu šķirtu no vecāka, gluži otrādi, trūcība ir pamats lai pašvaaldība sniegtu likumā paredzēto nepieciešamo atbalstu trūcīgai ģimenei, nevis šķirtu ģimenes locekļus vienu no otra.

Gadījumi, kad aizgādības tiesības vecākiem tiek pārtrauktas vai atņemtas viņu veselības stāvokļa dēļ, kad vecāki  nav spējuši veikt pilnvērtīgu bērnu aprūpi, ir pretrunā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija), kas nosaka, ka bērnu nedrīkst nošķirt no vecākiem vai nu paša nbērna, vai viena vai aabu vecāku invaliditātes dēļ (23.pants). Saskaņā ar Konvencijas 1.pantu pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi citiem, nevis personas, kurām Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija ir noteikusi darba spēju zudumu un noteikusi invaliditātes grupu.

Tāpat Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.pantā ir noteikts, ka gadījumos, ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības. Atbalsta ģimeni vai uzticības personu, pašvaldības sociālo dienestu un ģimeni, kurai nepieciešams atbalsts, sniedz atbalstu bērnam vai ģimenei. Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.

Tātad pašvaldībai primārais uzdevums ir sniegt atbalstu un veicināt bērna vecāku izpratni par bērna aprūpi, veikt sociālo darbu, nevis risināt problēmu, šķirot bērnu no ģimenes, kas nepārprotami nesasniedz vēlamo rezultātu, gluži pretēji – rada vēl papildu emocionāļo spriedzi ģimenēm.

Šobrīd likumdevējs ir atvēris Bāriņtiesu likumu un notiek tā vētīšana. Uzskatu, ka likumdevēja pienākums ir veikt tādas izmaiņas Bāriņtiesu likumā, lai likuma satura un izpratnes dēļ, vai dāžādu Bāriņtiesu darbinieku izpratnes dēļ, neciestu bērnu tiesības augt ģimenē, bērnu tiesības uz miesīgiem vecākiem.

Bāriņtiesas atbilstoši jau šobrīd spēkā esoam likumu normām var darboties tikai savā administratīvā teritorijā. Ja ir šis teritoriālās darbības princips, kā nākas, ka bērni pēc bāriņtiesu lēmumiem nokļūst citu administratīvo teritoriju krīzes centros un audžuģimenēs, kas bieži vien ir vairākus simtus kilometru attālumā no vecāku dzīvesvietas, kas apgrūtina vecāku saskarsmi ar bērniem? Turklāt, ģimene savas brūces atver vairāku pašvaldību bāriņtiesu darbiniekiem, kuriem bieži vien nav pat cilvēciskas līdzjūtības pret saviem klientiem, bet dominē institucionālās saimniekošanas izdevīguma un paziņu papildu audžuģimeņu rūpala intereses.

Uzskatu, ka miera laikā par bērniem jārūpējas viņu vecākiem, kad to nav vecvecākiem, kad to nav vecāku brāļiem un māsām, māsīcām un brālēniem. Un, ja nu patiešām nav neviena, tikai tad iespējama krīzes centru un audžuģimeņu iesaiste.

Bāriņtiesu darbinieki nāk un iet, bet viņu lēmumu sekas sabiedrība izjūtīs visu bērnu turpmāko mūžu.

2014.gada 18.jūnijā.

Četru bērnu mamma,

Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga,

 P.s.: Diemžēl 11.Saeima neko likumā negrasās grozīt, par ko var pārliecināties, ieklausoties Saeimas Juridiskās komisijas deputāta Kārļa Seržanta teiktajā 02.07.2014 Latvijas radio 1 raidījumā Pēcpusdiena teiktajā.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: