Zvērināta advokāte Krista Milberga

Juridiskā palīdzība Jums ērtā laikā un vietā

Kas ir stiprs bērns? Domubiedrs Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem” fragments

Katras mammas un katra tēva sapnis ir redzēt savus bērnus izaugam. Vizbiežāk zinām pateikt, ko negribam redzēt, bet grūtības sagādā, ko konkrēti gribam.

Cilvēki ir kā pasaules. Bērnus vērot ir, jo interesantāk, jo viņi ir augošas pasaules. Tomēr ar vērošanu vien nepietiek. Bērnam ir jāpalīdz izaugt. Tā ir tik trausla robeža starp palīdzēt un netraucēt! To robežu jāsajūt.

Jespers Jūls perfekti ir formulējis cēloņu un seku kopsakarības, turklāt skaidri sasaistījis pavisam nemanāmi pasūtījuma, pieprasījuma, gaidu un politikas jēdzienus tik vienkārši, ka šķiet patiesība izkristalizējas kā debesis pēc negaisa.

Te fragments:

“Kas ir stiprs bērns?

Kā jau iesākumā tika minēts, ar vārdu “bērns” ir jāsaprot kas vairāk nekā tikai piemīlīgi zīdainīši, apburoši mazuļi vai stresaini pusaudži. Tā, piemēram, jēdziens “iekšējais bērns” norāda arī uz eksistenciālo kodolu, kas ir visos cilvēkos un vai nu piešķir dzīvei kvalitāti un jēgu, vai arī padara viņus par upuriem. Stiprs bērns ir bērns ar veselīgu pašvērtības izjūtu, empātiju, spēcīgu ticību saviem spēkiem, kā arī ar labi attīstītām psihosociālajām spējām. Tas ir cilvēks, kas jūtas mīlestības cienīgs, pašpārliecināts, brīvs un nepiespiests attiecībās ar citiem. Viņš apzinās gan savu atkarību no cilvēkiem, gan savu vienotību ar tiem.

Šo definīciju vajadzētu izlasīt vēl pāris reižu un padomāt, vai tas ir tas, ko pieaugušīe vēlas attiecībā uz saviem bērniem, skolēniem, studentiem vai klientiem.

Iespējams, ka tas nav gluži tas, ko gribat patiesībā. Varbūt vēlaties izaudzināt “uzvarētāju” šā vārda tradicionālaja nozīmē? Pirmrindnieku, kas pārējos atstāj aiz sevis, lai ko tas arī maksātu? Varbūt vēlaties par katru cenu panākt, lai bērns būtu patīkama, mierīga un paredzama personība, kas piestāv pie fona tapetēm? Bet varbūt tikai alkstat pēc miera un harmonijas, atsakoties no šeit un tagad cerībā uz ko labāku? Padomājiet par to! Padomājiet kārtīgi, jo jūsu varā ir ietekmēt bērnu pirmos četrpadsmit gadus, studentu ticību saviem spēkiem un sava klienta pašnovērtējumu! Nedrīkst šo atbildību uzticēt sabiedrībai, jo sabiedrība jau pēc definīcijas ir bezatbildīga. Jūs esat sabiedrības daļa – turklāt tieši tā daļa, kas var uzņemties atbildību.

Tā kā vairumam cilvēku ir ieaudzināta krietni liela vainas un kauna apziņa, viņiem ir grūti mainīties, vienlaikus nejūtoties, ka viss līdz šīm darītais ir bijis nepareizi. Tā vietā, lai pārdzīvotu par pagātni, jāmēģina raudzīties nākotnē un neapsūdzēt sevi. Šajā situācijā var palīdzēt izpratne par to, ka visi cilvēki ir piedzimuši bez kauna un vainas izjūtas un ka šīs pašiznīcinošās izjūtas mums ir uzspieduši pieaugušie, kuri paši nebūt nebija gudrāki… Iespējams, ka cilvēks nekad nespēs atbrīvoties no šīm izjūtām. Taču tās nedrīkst valdīt pār dzīvi vai vest neveselīgā virzienā. Nepakļaujieties tādām izjūtām! Pretējā gadījumā jūs tās nodosiet bērniem, tādejādi atņemot viņiem spēku.

Uzsvēršu vēlreiz: stiprs un vesels bērns ir bērns ar veselīgu pašvērtības izjūtu un tik lielu pašpaļāvību, cik vien viņa spējas un dotības tam ļauj attīstīt. Veselīga pašvērtība nozīmē lietišķi, diferencēti un pieņemoši uztvert sevi, proti, veidot reālistisku un nevērtējošu priekšstatu par sevi. Un vēl: veselīga pašvērtība ir arī efektīvākā zināmā psihosociālā imūnsistēma. Tā pasargā no narkotiku lietošanas, ēšanas traucējumu un ievainojumu rašanās, suicīda un domām par to, noziedzības, vardarbības un visa cita, ko nenovēlam saviem bērniem.

Psihosociālā imūnsistēma bērnam vai jaunam cilvēkam dod spēju pateikt “jā” un “nē” – “jā” sev un personiskajām robežām, vērtībām, domām un jūtām, un “nē” tiem, kas pieprasa bezierunu paklausību un pakļaušanos. Jautājums: vai tas ir tas, ko pieaugušie vēlas? Protams, vecāki grib, lai šī spēja piemistu gados jauniem pieaugušajiem, jo tādējādi visiem tiek aiztaupīts daudz sāpju, taču vai šai spējai būtu jāpiemīt arī vienu, divu, četru, septiņu un piecpadsmit gadu veciem bērniem? Tiklab vecāku, kā arī skolotāju vispārējā nostāja un izturēšanās liek saprast, ka patiesā atbilde ir “nē”. Tas ir nožēlojami, jo ja pašvērtības izjūtai nav bijis atļauts augt un attīstīties bērnībā, tad turpmākajos dzīves gados ir jāpieliek ne mazums pūļu, lai to uzturētu, kas savukārt izraisa daudz sāpju, kā arī rada atšķirtības izjūtu.

Daudzi skolotāji un pirmsskolas iestāžu audzinātāji ir patiešām apjukuši, jo pēdējo divdesmit gadu laikā viņiem nācies sastapt ļoti daudzus egocentriskus bērnus. Tie ir bērni bez veselīgas pašvērtības, toties ar dominējošu ego, kas izveidojies vecāku lutināšanas un pārmērīgas slavēšanas rezultātā, kā arī šādu uzvedību veicinošas sabiedrības dēļ. Bērni, kuri tiek mīlēti un cienīti tādi, kādi tie ir, nenoniecina citus un nejūtas nedz nepilnvērtīgāki, nedz pārāki pār citiem.”

Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē.”, izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018.g., 117.lpp.

%d bloggers like this: