Zvērināta advokāte Krista Milberga

Juridiskā palīdzība Jums ērtā laikā un vietā

Latvijai liktenīgie 04.11.1993 un 08.05.2014

Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde

1993. gada 4. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Nākamais darba kārtības punkts – tie ir divi likumprojekti, kurus sagatavoja izskatīšanai Juridiskā komisija, – likumprojekts “Par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus” un likumprojekts “Par amatu ierobežojumiem personām, kuras aktīvi sadarbojušās ar okupācijas režīmu”. Lūdzu referentu – deputātu Apsīti no Juridiskās komisijas – nākt tribīnē!

….

 

Olafs Brūvers (KDS).

Godātie Prezidija locekļi, godātie deputāti! Es šoreiz runāšu nevis Kristīgo demokrātu frakcijas vārdā, bet pilnīgi personīgi kā Olafs Brūvers – Saeimas deputāts. Manuprāt, ar šo likumprojektu, ar šiem abiem likumprojektiem ir saistīta diezgan liela problēma. Pirmkārt, jau tas, ka šeit mēs runājam par personām, kuras aktīvi sadarbojušās ar okupācijas režīmu. Šis termins vien jau man rada bažas, un mēs varam tulkot dažādi šo sadarbību. Ir cilvēki, kuri ir ļoti aktīvi sadarbojušies, tiešām bijuši okupantu rīks, lai nospiestu un pat iedzītu cilvēkus zemē. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri ir aktīvi strādājuši šā okupācijas režīma aparātā, varbūt ražojot naglas, varbūt ražojot patronas, varbūt strādājot tik dūšīgi, ka ir veicināta šā režīma labklājība. Redzat, arī šajā gadījumā mēs varētu teikt, ka tas ir bijis ļoti nelabi, ka viņi veicinājuši šā režīma pastāvēšanu.

Es gribētu runāt vēl arī par kaut ko citu. Es apmēram pirms 20 gadiem centos pacelt balsi pret šā režīma noziegumiem, pret cilvēktiesību pārkāpumiem un pret netiesiskumu, kurā es dzīvoju. Un tādēļ man varbūt būtu lielāks iemesls un tiesības par citiem mest akmeņus tagad uz visiem tiem, kuri šeit ir strādājuši un turpina darboties šajā režīmā. Tomēr mana pieredze Rietumu pasaulē un atkal šeit, Latvijā, ir likusi man mainīt domas. Ja tagad mēs pieņemtu šo likumprojektu, cik no mums šeit paliktu Saeimas plenārsēdēs strādāt tālāk? Es nezinu, kurš no jums varbūt nav bijis šā režīma atbalstītājs, varbūt bijis pat funkcionārs. Taču es jūs nevienu nevainoju. Es saprotu vēl vairāk – šīs grūtības, kas ir mūsu tautai, ir radītas ar šo režīmu, ar šo neģēlīgo sistēmu, kas ir saindējusi un sagandējusi mūs. Un tagad mēs visam tam esam liecinieki. Redzat, zviedru laiki Latvijā arī bija okupācijas laiki, bet tie bija mūsu “zelta laiki” vēsturē, kas mums deva izglītību, gaismu. Tad jau mēs varam kritizēt arī toreizējo režīmu, bet es nepiekrītu tam, ka mēs novelkam vienu strīpu un visus “bāžam vienā maisā”. Man ir pazīstami daudzi cilvēki, kuri ir bijuši Centrālkomitejā vai strādājuši citās partijas iestādēs, bet kuri ir palīdzējuši mums. Man palīdzējuši. Tādēļ es nevaru savu balsi pievienot šādam likumprojektam, kurš klaji un vienkārši nāk ar cirvi un cērt, un pasaka: tā būs, tā mēs darīsim, tādā “plauktiņā” mēs jūs liksim!

Otrkārt, šodien arī mūsu starpā varbūt ir cilvēki, kas uzskata Saeimu par šā okupācijas režīma turpinātāju, ka mēs, deputāti, lūk, šeit esam Latvijas PSR okupācijas režīma turpinātāji. Arī es. Labi, nu tad atstāsim visi šo zāli! Pieņemsim šo likumu un iesim ārā! Tā iznāk pēc to cilvēku izpratnes.

Tad vēl. Vai tie ļaudis, kuri nav bijuši padomju režīma funkcionāri Latvijā, tie, kuri nekad nav bijuši partijā, vai tie ir tīri un šķīsti? Vai tie ir bijuši tie labākie spēki mūsu valstī? Vai arī viņi nav izdarījuši kādu noziedzību? Man ir daudz jautājumu par to.

Un beidzot es vēlos pateikt galveno. Es piekrītu visam tam, ko mēs vēlamies panākt, – ir jābūt tiesiskumam, taisnībai, un tā būs. Tomēr es gribētu teikt kaut ko vairāk, kaut ko lielāku. Un tas ir šīs traģēdijas atrisinājums, kas varbūt slēpjas manā un tavā vēlmē izlīdzināt situāciju Latvijā, izlīdzināt šo traģisko vainas un spriedzes sajūtu cilvēkiem, kuri tur ir darbojušies. Atņemsim viņiem to! Mēs varam to darīt. Mēs esam sadalīti, saindēti un tagad varbūt arī naida un atriebības pilni.

Es gribētu teikt vēl tā: šī sistēma, šī dzīve Latvijā ir kā rati, kuriem rumbas ir sarūsējušas un čīkst, kā durvis, kuru eņģes vairs labi nekustas. Mēs gribam šīs durvis, šīs ratu riteņu rumbas izjaukt, aizvest prom vai varbūt likt lietā kaut ko citu. Bet kā būtu, ja mēs šajās eņģēs, šajās asu rumbās ielietu eļļu? Līdzjūtības eļļu. Varbūt piedošanas eļļu. Varbūt vēl ko citu. Jo arī šeit mums vienam pret otru trūkst cieņas, līdzjūtības, žēlsirdības. Es tikai aicinu jūs uz to. Es nevienam negribu pretim runāt vai oponēt. Tas ir mans personīgi un privāti izteikts vēlējums, un es tiešām tā arī domāju.

Priekšsēdētājs. Indulis Bērziņš – “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

I.Bērziņš (LC).

Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Arī es gribu runāt tikai par vienu punktu, kas ir abos šajos likumprojektos. Un šis punkts saistās ar svītras novilkšanu.

Jā, šobrīd daudziem varbūt gribētos sevi parādīt kā tādu, kurš līdz 1989.gadam ir mežā ar automātu šāvis uz katru komunistu, kurš ir cīnījies pagrīdē pret šo režīmu. Par nožēlu, realitāte ir tāda, ka tāpat kā nacionāli sociālistiskais režīms Vācijā, arī komunistiskais režīms bijušajā Padomju Savienībā, tajā skaitā okupētajā Latvijā, varēja pastāvēt tāpēc, ka daudzi cilvēki sadarbojās ar šo režīmu dažādos līmeņos. Un šobrīd, novelkot šo vienu svītru, mums vajadzētu vispirms uzdot jautājumu, vai tikpat daudz laba šā režīma pastāvēšanai nedarīja vēsturnieks vai, piemēram, radio žurnālists, vai vienkāršs skolotājs? Man liekas, ka atbildēt uz šo jautājumu godīgi, ja runa ir par 70.-80.gadiem, ir ļoti grūti. Un tādēļ es aicinātu nevilkt šo svītru. Varbūt tieši tādēļ “Latvijas ceļa” ideja ir gan iestrādāt kaut kāda veida aizliegumus, bet tos iestrādāt konkrētā likumā attiecībā uz konkrētu amatu, ja izrādās, ka tiešām ir nepieciešami tādi aizliegumi.

Šobrīd šis likums vairāk izskatās pēc nemotivētas (jo nav tiesas lēmuma) atriebības zināmai sabiedrības daļai, tādas mazas nežēlīgas bērnu spēles, lai attaisnotu sevi.

Šajā gadījumā es gribētu atsaukt kaut ko atmiņā; stenogramma un tie deputāti, kuri bija Augstākajā padomē, neļaus man samelot. Kas notika tad, kad tika apspriesti aizliegumi likumā par 5.Saeimas vēlēšanām? Jā, pilnīgi pamatoti Latvijas drošības interešu vārdā šajās vēlēšanās tika aizliegts kā kandidātiem piedalīties čekistiem, bet tajā pašā laikā sākās diskusija par to, vai komunistiskās partijas nomenklatūras pārstāvjiem vajag vai nevajag piedalīties. Un es atceros, ka atkal bija šādi zināmā mērā kompromisa varianti, ka vajag novilkt šo svītru, bet tā ir jānovelk sarakstā zem pirmā vai otrā sekretāra. Varbūt tieši tur, kur es esmu bijis, tātad virs manis. Jo es varu, bet pārējie – ne. Un tad, kā es atceros, deputāts Jānis Krūmiņš iesniedza ļoti konsekventu priekšlikumu. Šis priekšlikums bija šāds: vēlēšanās nedrīkst piedalīties kā deputātu kandidāti ne komunistiskās partijas biedri vispār, ne komjaunieši, ne arī vīriešu frizieri, jo katram normālam cilvēkam ir skaidrs, ka vīriešu frizieris, kas turējis nazi pie komunista rīkles un nav izpildījis savu pienākumu pietiekami… nu, teiksim, noskuvis, šajā gadījumā nevarētu pēc tam startēt brīvvalsts parlamentā. Un tomēr deputāti tajā laikā noraidīja šo priekšlikumu. Es ar interesi gaidīju, vai šeit zāle būs pilna ar frizieriem vai ne, jo vīriešu frizieriem atļāva startēt šajās vēlēšanās. Un nekā. Tāpēc, ka tauta vēlēšanās izdarīja normālu izvēli un ievēlēja to, kuru gribēja. Tieši tāpat jebkurā šajā iestādē tās vadītājs vadīsies ne jau pēc tā, lai savilktu savā iestādē pēc iespējas vairāk bijušo komunistu vai bijušo nekomunistu. Viņš vadīsies pēc tā, cik šie cilvēki ir kompetenti.

Un tālāk. Ja cilvēks, kurš ir bijis komunists, ir sliktāks par to, kurš nav bijis, vai arī tas, kurš ir bijis Centrālkomitejas loceklis, ir sliktāks par to, kurš ir bijis vienkāršs komunists, tad ieliksim šo konkursa principu, kurš, starp citu, ir paredzēts un kuru, kā es saprotu, atbalsta arī vairākas citas frakcijas. Vismaz es ceru, ka LNNK arī atbalsta konkursa variantu. Ja visi nosacījumi ir vienādi, tad izvēle ir par labu tam, kurš nav bijis nomenklatūras pārstāvis. Es domāju, ka tā ir pietiekami godīga pieeja, sevišķi ņemot vērā pēdējo.

Ar to es arī beidzu. Ja kāda cilvēka rokas ir ar asinīm, ja kāds cilvēks ir nodevis citus, tad tādā gadījumā, protams, tiesai ir jāsaka savs vārds šajā jautājumā. Pārējais, kā mēs te ļoti brīvi traktējam jautājumu par sadarbību ar okupācijas režīmu, vairāk vai mazāk tomēr ir katra cilvēka paša sirdsapziņas jautājums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Sagatavoties reģistrācijai! Lūdzu, reģistrēsimies! Sekretāra biedru deputātu Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku! Pēc tam, kad noklausīsimies izdruku, būs vienu stundu ilgs pārtraukums. Un tad turpināsim debates.

….

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpināsim sēdi! Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Turpināsim debates. Vārds deputātam Robertam Milbergam, pēc tam – deputātam Mārim Grīnblatam.

Roberts Milbergs (TB).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Vispirms uzskatu par nepieciešamu izteikt savu attieksmi par deputāta Olafa Brūvera pausto, ka Latvijai ir bijuši arī okupācijas “zelta laiki”. Es domāju, ka vergam var būt tikai labāki vai sliktāki vergturi.

Jau sengrieķu domātājs Heraklīts 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas ir teicis, ka zināšanu daudzums vēl nerada sajēgu. Acīmredzot arī likumu daudzums pats par sevi vēl nerada tiesisku valsti. Tiesisko normu ievērošana ir sarežģīts process, kuru lielā mērā nosaka valsts institūcijās strādājošās amatpersonas. Sevišķi būtisku nozīmi šīs amatpersonas gūst sabiedrisko sistēmu maiņas laikos, kad veco likumu sistēmu nomaina jauna. Mūsu sabiedrība pašreiz atrodas ceļā no totalitārisma uz demokrātiju. Citu valstu pieredze liecina, ka šajā procesā būtiski svarīga ir atbilstoša ierēdņu nomaiņa. To pierāda procesi postkomunistiskajā Čehoslovakijā, kur darbojas likums par ierobežojumiem ieņemt amatus – analogs mūsu piedāvātajam projektam. To pierādīja denacifikācijas process Vācijā, kuru, kā saka paši vācieši, paldies Dievam, līdz 1949.gadam, līdz pirmajām vēlēšanām, veica sabiedroto varas institūti. Arī mūsu sabiedrībā šāda likuma nepieciešamību nosaka šie kopš 1990.gada 4.maija aizvadītie trīs gadi, kad praktiski jebkuram vecās sistēmas amatvīram bija visas iespējas pierādīt savu godprātīgo kalpošanu tautai, kura taču dāvāja savu uzticību, nevaicājot un nešķirojot, vai šī amatpersona ir bijusi kompartijas nomenklatūrā vai okupācijas varas represīvajās struktūrās.

Diemžēl brīnumi nenotika. Lielais vairums šo amatvīru, atrazdamies pie varas, ciniski izmantoja to, lai risinātu personisko interešu problēmas. No partijas darboņiem viņi pēkšņi kļuva par ievērojamiem privātīpašniekiem un uzņēmējiem. Šeit vietā ir citēt Latvijas Universitātes profesora Bojāra teikto: nedrīkst būt nekādu iebilžu pret jebkuras personas uzņēmējdarbību, taču valsts ekonomiskās un politiskās varas saglabāšana tās pašas no totalitārās sistēmas pārmantotās antidemokrātiskās nomenklatūras rokās apdraud demokrātiskās reformas sabiedrībā.

Sevišķas bažas Rietumu aprindās rada transformējušās komunistu oligahijas sakari ar organizēto noziedzību, kas, piemēram, Lietuvā jau ķērusies pie individuālā terora. Vai Vagnoris pārspīlē, apgalvojot, ka lielākā daļa Lietuvas mafiozo komercstruktūru ir izveidotas ar VDK un partijas kapitāla palīdzību? 27.oktobrī Rīgā notikušajā zinātniski praktiskajā seminārā par organizētās un transnacionālās noziedzības stāvokli, tās attīstības tendencēm un cīņas formām Igaunijas Iekšlietu ministrijas Centrālā izmeklēšanas departamenta padomnieks Lepa kungs burtiski atkārtoja Vagnora teikto, papildinot ar to, ka Igaunijā organizētajai noziedzībai ir sakari ar valsts augstākās varas institūciju amatpersonām. Komunistiskās nomenklatūras administratīvi birokrātiskā sistēma transformējusies privātīpašnieku varā. Rezultāts šodien ir acīmredzams: tauta grimst postā un nabadzībā, sabiedrībā valda tiesiskais nihilisms, draudošus apmērus iegūst organizētā noziedzība, un mūsu mērķis – tiesiska valsts un demokrātiska sabiedrība – attālinās. Būtisks kļūst jautājums – cik tālu Latvija ir no kriminālpolitiskās mafijas varas?

Tāpēc mēs uzskatām, ka, lai panāktu radikālu pagriezienu sabiedrības procesā, mums, pamatojoties uz citu posttotalitāro valstu pieredzi, ir jāveic sabiedrības sanācija jau jaunā ierēdņu korpusa veidošanās pašā sākumā.

Latvijas ceļa” piedāvātais likumprojekts “Par civildienestu” ir realizējams vienlaikus ar mūsu frakcijas piedāvāto likumprojektu “Par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus”. Tās ierobežojumu normas, kuras piedāvā frakcija “Latvijas ceļš” savā projektā “Par civildienestu” un projektā “Par valsts un pašvaldību iestāžu personāla reformu”, nav konsekventas un pilnīgas, tāpēc to realizācija nesasniegs mērķi. Šie projekti paredz ierobežot tikai represīvo iestāžu bijušos darbiniekus; tajos ir aizmirsta kompartijas nomenklatūra, kura ir faktiskais mūsu valsts okupācijas, kolonizācijas un pret latviešu tautu vērstā genocīda organizators. Frakcijas “Latvijas ceļš” likumprojekta “Par civildienestu” 12.pantā ir paredzēts, ka priekšroka dodama ierēdņiem, kuri jau strādājuši attiecīgajos amatos, un tie lielākoties ir nomenklatūras pārstāvji. Bet likumprojekta “Par valsts un pašvaldību iestāžu personāla reformu” 6.pantā teikts, ka partijas nomenklatūras darbiniekiem priekšrocību nav. Šādas pretrunas rezultātā likums, protams, nestrādā, un atkal ir iespējams to interpretēt saskaņā ar atsevišķu amatpersonu personisko attieksmi. Mēs piedāvājam principiālu šīs problēmas risinājumu: ir precīzi jānosaka to personu loks, uz kurām attiecas ierobežojumi, un tikpat precīzi jānosaka arī amati, kurus šīs personas nedrīkstētu ieņemt noteiktu laiku. Tikpat precīzs ir mūsu likumprojektā paredzētais šā likuma realizācijas mehānisms, kura pamatprincips ir tāds, ka neviens nevar tikt ierobežots citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Saskaņā ar šo likumu jebkuras personas atrašanos amatā var apstrīdēt tikai tiesā, kuras lēmums ir jāpublicē neatkarīgi no tā, vai tas ir pozitīvs vai negatīvs. Šis ir ļoti nopietns princips, kas nepieļaus dažādu apmelojumu un “raganu medību” attīstību.

Tagad, protams, nav 1991.gada rudens, kad tapa pirmās šā likumprojekta tēzes. Situācija ir mainījusies, un mūsu rīcībā ir šo amatpersonu nostrādātais laiks konkrētos amatos, kurš neapšaubāmi būtu jāizvirza par vienu no vērtējuma kritērijiem. Taču konceptuāli nav šaubu par to, ka likumprojekts par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus ir atbilstošs pašreizējai situācijai mūsu sabiedrībā un ir konkrēts problēmas risinājums, tāpēc es aicinu balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

 

_______________________________________________

 

Kā zināms, 5.Saeima nolēma ierobežot tikai VDK štata un ārštata darbiniekus un ziņotājus, atstājot okupācijas varas organizētājus un realizētājus PSKP un Latvijas komunistiskās partijas funkcionārus un nomenklatūru nekādā veidā neierobežotus un neaprobežotus. De jure Latvija atguva savu neatkarību, bet de facto tā palika okupācijas varas organizētāju un realizētāju rokās. Sekas izjūtam vēl šobaltdien.

2014.gada 8.maijā 10.Saeima ar NEVIENU balsi PRET nolēma galīgajā 3.lasījumā izdarīt grozījumus likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, kas stājās spēkā 2014.gada 23.maijā. Grozījumu rezultatā Likums par VDK dokumentiem papildināts ar 9.panta pirmo prim daļu, kas paredz, ka valsts drošības iestādēm valsts drošības interesēs ir tiesības neizpaust iegūto un tās rīcībā esošo informāciju par LPSR VDK darbiniekiem un informatoriem.

LV_sarga_VDK-1VAI 2014.gada 8.maija 10.Saeimas balsojums ir uzticības balsojums 9.maijam?

Kā atzīst M.iur.Juris Stukāns, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts savā pētījumā “Tiesu nolēmumu analīze lietās par sadarbības ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komiteju fakta konstatēšanu: “Pamatots jautājums par to, cik šāda drošības iestāžu selektīva rīcība var kalpot valsts drošības interesēm un kā tas saskan ar Latvijas Republikas Satversmi.”

Es varu tikai pajautāt: KURAS VALSTS INTERESES ŠOBRĪD TIEK SARGĀTAS? KURU INTERESES ŠOBRĪD TIEK SARGĀTAS?

 

Visa Latvijai liktenīgā Latvijas Republikas 5.Saeimas 1993.gada 4.novembra plenārsēde ar deputātu debatēm, kas satur unikālas laika liecības par kolaboracionisma un nodevības patiesiem apmēriem, tās stenogrammā lasāma te: http://helios-web.saeima.lv/steno/st_93/041193.html

 

Advertisements
%d bloggers like this: