Mana tēva Roberta Milberga uzruna tautai 20.01.2014:
Es ļoti mīlu savu papu, apbrīnoju viņa drosmi un pacietību, spēku un izturību toreiz, 1957.gadā, izcīnot uzvaras paukošanā ar zobenu Maskavā un piedzīvojot sāpīgu atteikumu doties uz Parīzi, jo viņa tēvs, vācietis Ivars Milbergs bijis latviešu leģionā Kurzemes cietoksnī; toreiz 1972., 1975., 1984., kad viņa un manas mammas Aldas laulībā dzimām mēs – Krista,Arta un Dace; toreiz 1991.gada janvarī, kad Rīgā plosījās PSRS okupācijas vara, panikā raugot latviešu tautas nelokāmo mieru un pārliecību vienkārši stāvēt par savu Brīvību; un visas dzīves garumā pēc 1973.gada, izaudzinot savas četras meitas, esot par drošu balstu savai saimei.
Kaut visiem bērniem būtu tāda LAIME būt ATBILDĪGA un gādīga tēva un mīlošas un klātesošas mātes atvasei jau gandrīz pusgadsimtu! Es lepojos ar saviem vienreizēji stipra gara vecākiem, kuri jau ir sešu mazbērnu gādīgi vecvecāki!
Vārdi iedvesmo, bet piemēri aizrauj.
Roberts Milbergs: Barikāžu ugunskuri ir iekurti latviešu dvēselēs uz mūžiem!Nekad nemelot! Nekad nepadoties! Paldies visiem par mīļiem vārdiem! Bērni dzimst Brīvībai! http://www.grupaa.wordpress.com
Alda Milberga: Mūsu veiksmes kauliņi ir mesti!!! Lai mums visiem jauka diena un mīlestība, drosme, prāts, neatlaidība un spēks – nekad nepadoties!!!
Un dzelza mans tēvs ir bijis,
Un tērauda māmuliņa,
Vai mēs, bērniņi, salasīti
No veciem pakaviem?
/Imants Ziedonis/
Esmu pateicīga saviem mīlošajiem vecākiem par to, ka esmu tieši viņu meita!
Veselību, veselību, veselību, Papiņ un Mammiņ!
Es NEKAD nepadošos!
02.02.2014
15.02.2014
Jaunākie komentāri