PAR Latvijas zemes nosargāšanu PRET tās sagrābšanu
Jau kuro gadu notiek karš, kurā galvenais ierocis ir nauda.
Tas ir pasaules karš par varu, par zemi, par cilvēkresursiem, par ietekmi.
Jau kuro gadu frontes līnija iet tieši caur mūsu visu sirdīm pa tēvu tēvu izcīnītās zemes robežām.
Mūsu spēki ir skandināvu un PSRS okupācijas varu realizējušo veiklīšu laupītājbanku, un pašu noziedzīgi nolaidīgo censoņu novājināti. Jā, arī noguruši no pašu krišanas kārdinājumā dzīvot šodien, bet maksāt rīt.
Mūsu politiķu mērķi ir neskaidri un pakļauti ārvalstu “gudro” ietekmei.
Ja raugāmies uz politiķu darbiem, nevis klausāmies viņu vārdos, tad redzam, ka latvietim parastajam politiķu darbības rezultātā ir palikusi tikai paša brīvība izdarīt izvēli: ņemt pederi un glābties svešumā, jeb palikt savā zemē kā ierakumu tranšejā un beidzot sākt par to cīnīties ar visiem iespējamiem likumīgajiem instrumentiem, kuri nespodri un neasi iegūluši pagultēs zem ikdienas rūpju par iztiku plānajām seģenēm.
Nupat izlasīju Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas informāciju, kas ievietota te: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=22…
Vispirms ir baisi lasīt, ka Latvijas lauksaimnieki aprobežojas ar jēdzieniem fiziskas un juridiskas personas, “aizmirstot” Latvijas Republikas valsts un tās pilsoņu likumīgās intereses.
Es uzskatu, ka ir jābūt skaidram nosacījumam, ka Latvijas zemi(arī lauksaimniecības) var iegūt īpašumā tikai Latvijas Republikas pilsoņi. Ja nav šī nosacījuma, tad Latvijas Republikas pilsoņi pakļauti turpmākai nevienlīdzīgai un negodīgai sacensībai maka biezumā ar ārvalstnieku bagātniekiem, kuru mērķi nebūt nav apsaimniekot Latvijas zemi, bet gan to sagrābt šķietami likumīgi civiltiesiski, turklāt, kas to lai zina kādam mērķim.
Jau šobrīd fiziskas personas Latvijas Republikas pilsoņi var tiem piederošu zemi nodot lietojumā (ilgtermiņa nomā vai bezatlīdzības lietojumā – patapinājumā) pašu vai citu izveidotajām juridiskām personām.
Manuprāt pēdējais laiks ir atgriezties pie darījumu ar nekustamiem īpašumiem noformēšanu obligātā notariālā akta formā, nosakot, ka ilgtermiņa zemes nomniekam ir tiesība prasīt zemes lietošanas līguma ierakstīšanu zemes īpašnieka zemes grāmatā, tādējādi iegūstot arī lietu tiesību – iespēju izmantot pirmpirkuma tiesību gadījumā, ja zemes īpašnieks nolēmis atsavināt zemi. Ārvalstniekiem zemes lietotājiem zemes īpašnieka maiņas gadījumā gan būtu saglabājama tiesība lietot zemi uz tiem pašiem nosacījumiem.
Pašreiz ļoti, ļoti daudzi ir “ietaupījuši” uz darījumu noformēšanu, neapliecinot savus darījumus notariāla akta formā, tādejādi pakļaujot sevi riskam ciest no krāpnieciskām darbībām, turklāt nenostiprinot darījumus(noma, patapinājums) zemesgrāmatā, faktiski paši pakļauj sevi iespējai tikt apietiem īpašuma (arī zemes) atsavināšanas citam gadījumā, tā arī nesaņemot taisnīgu atlīdzību par īpašuma (arī zemes) uzlabošanā izdarītajiem ieguldījumiem.
Ja zemi ieguvušas juridiskas personas, tad jāpanāk, ka atsavināt zemi tās tiesīgas tikai Latvijas Republikas pilsoņiem.
Ir aplam noteikt trīs gadu ar lauksaimniecību nodarbošanās pieredzes kritēriju, tādejādi faktiski diskriminējot pilsoņus pēc to nodarbošanās, jo, piemēram, tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri sapelnījuši ārzemēs naudu vēlēsies atgriezties Latvijā, nopērkot zemi, iespējams tādas pieredzes nebūs, bet toties būs griba uzsākt saimniekošanu savā tēvzemē.
Turklāt īpašnieks ir tiesīgs nolīgt speciālistus vai jebkurā citā veidā organizēt savas zemes apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.
Šāds dokuments, kādu lasu, ir tieša vēršanās pret Latvijas Republikas interesēm saglabāt teritoriālo vienotību un Latvijas Republikas pilsoņu likumīgajām interesēm saglabāt savu tēvu tēvu izcīnīto zemi saviem bērnu bērniem.
Diemžēl Latvijas Republikas 11.Saeimā nav neviena politiska spēka, kurš iestātos pret Latvijas zemes sagrābšanu šķietami tiesiskā(pašu kangaru radītu likumu logu, spraugu, kvotu) veidā.
Vai nav interesanti, ka laikā, kad tiek diskutēts par neapšaubāmi nepieciešamo vērtību rāmi preambulu, kad grozījumi likumos par kvotētu Latvijas zemes izpārdošanu pēc NA ierosinājuma atrodas pie Latvijas prezidenta izsludināšanas vai neizsludināšanas stadijā, laikā, kad krīžu novārdzinātā Eiropas Savienība uzsākusi cīņu ar ASV tīģeri par spiegošanas nepieļaujamību, Latvijā ieradās KF prezidenta labā roka Ļevitins…
Jau esam pieraduši pie publiskā telpā arvien biežāk skanošās frāzes “diemžēl nauda ir tik, cik viņa ir”.
Tiekam gatavoti skaudram mirklim – “diemžēl zemes ir tik, cik viņa ir“.
Jau kopš 1995.gada es esmu PRET Latvijas zemes atdošanu sagrābšanai.
Es savu zemi Latviju nepārdodu.
Es palikšu savā zemē kā ierakumu tranšejā, cīnīšos par to ar visiem iespējamiem likumīgajiem instrumentiem.
26.10.2013.
Krista Milberga,
četru bērnu mamma,
Roberta Milberga, Valmieras pirmskara pašvaldības deputāta un
par darba algu vēl no cariskās Krievijas nopirktu zemju īpašnieka mazmazmeita,
arhitekta un leģionāra Ivara Milberga, krituša 1945.gadā Kurzemes cietoksnī, mazmeita,
Roberta Milberga, Latvijas Tautas frontes domes un LTF valdes, kas organizēja 1991.gada janvāra barikādes, locekļa, Latvijas Republikas 5.Saeimas deputāta, LR 5.Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, lai noskaidrotu valsts budžeta izlietojumu, ārvalstu kredītu un humānās palīdzības izmantošanu, valsts īpašumu pārvaldīšanu un privatizācijas gaitu, okupācijas armijas, PSKP un VDK īpašumu pārņemšanu, valsts augstāko amatpersonu rīcību priekšsēdētāja no 14.07.1993.līdz 06.11.1995, meita,
individuāli praktizējoša zvērināta advokāte.
P.s.: Raksta titulfoto uzņēmusi mana māsa Dace ceļā uz Rīgu.
Šī reklāma uzrunā tieši konkrētas mentalitātes, valsts cilvēkus… un tā NAV Latvija vai Latvijas pilsoņi, kurus uzrunā. Tomēr šī reklāma izsaka visu par nekustamā īpašuma tirgu saistībā ar uzturēšanās atļaujām… Simboliski un nepārprotami.
Un tas , protams, nav stāsts par Latvijas attīstību un investīcijām, kas nesīs labumu Latvijai. Acīmredzami nav.
P.P.S.: Izskatās, ka šo dienu nelaimēm kājas sāka augt ne tik senā pagātnē.
Iesaku izlasīt šīs 1993.gada 16.decembra 5.Saeimas plenārsēdes stenogrammu, īpašu uzmanību pievēršot izmeklēšanas komisijas starpziņojumam:
Tūlīt pēc šī starpziņojuma publiskošanas, saskaņā ar speciāla likuma normām tika uzsākts safabricēts juridiska fakta konstatēšanas process, kur faktu pārbaude un konstatēšana notika pēc Kriminālprocesa kodeksa normām, pret izmeklēšanas komisijas vadītāju, kas ilga 12 gadus pirmās instances tiesā un tikai 2006.gada maijā beidzās ar attaisnojošu spriedumu. 1994.gada 27.aprīlī Saeima pieņēma antikonstitucionālu lēmumu, ar kuru apturēja piecu Saeimas deputātu, tostarp Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja, mandātu darbību.
P.S. Saeimas plenārsēžu stenogrammas ir Saeimas (likumdevēja) darbības norises kārtības protokoli, kuros tiek fiksēts viss, ko saka Saeimas plenārsēžu zālē, kas ļauj ikvienam vērtēt kāpēc likumdevējs rīkojas tā kā rīkojas. Pie varas vēl aizvien ir cilvēki, kuri vēl aizvien uz jautājumiem neatbild.
N.B. Interesants ir fakts, ka tā laika ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš beidzoties savām pilnvarām viegli ieslīdēja ērtajos Parexa krēslos, tā arī nenododot nevienu no izmeklēšanas komisijas ziņojumā atklātajiem likuma pārkāpumiem un to apliecinošiem savāktajiem pierādījumiem kriminālprocesuālas izmeklēšanas veikšanai un vainīgo saukšanai pie atbildības.
Zvērināta advokāte Krista Milberga 
Jaunākie komentāri