Par personīgo atbildību,lemjot likteņus
2014.gada 27.jūnijā tiku uzaicināta piedalīties Latvijas radio1 Krustpunktos par bāriņtiesu darba pilnveidošanas iespējām. Paldies par iespēju paust viedokli!
Visu raidījumu var noklausīties, spiežot uz šo saiti:
Raidījuma vienas stundas laikā bija iespējams tikai ieskicēt smagākās problēmas un minimumu, kā un kas būtu grozāms Bāriņtiesu likumā.
Jau esmu iepriekš rakstījusi un informējusi sabiedrību par saņemtajām atbildēm uz maniem iesniegumiem.
Interesanti, ka Labklājības ministrija ir sniegusi viedokli par manu vēstuli arī Saeimai. To variet izlasīt, nospiežot uz šo saiti: 2_973-11_14 Labklājības ministrija uzskata, ka bāriņtiesu lēmumu pārsūdzības lietās, kas ir administratīvas lietas, ir iespējams saņemt valsts apmaksatu juridisko palīdzību. Diemžēl tā nav patiesība, jo Latvijas valsts uzskata, ka valsts apmaksāta juridiskā palīdzība administratīvajās lietās, kādas līdz aizgādnības tiesību pilnīgai atņemšanai ir arī administratīvās lietas par bāriņtiesu lēmumiem, pienākas tikai patvēruma meklētājiem nevis LV dzīvojošajiem pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
Vēlos vēlreiz uzskaitīt nepieciešamos grozījumus Bāriņtiesu likumā, lai likums nebūtu bērnam un ģimenei nelabvēlīgu un apgrūtinošu seku avots, bet gan iespēja tikt galā ar grūtībām.
1) Par tiesnesi LR tiesā var kļūt no 30 gadu vecuma, ar atbilstošu izglītību un darba pieredzi, ņemot vērā, ka b-tiesas arī pieņem lēmumus, kas ir saistoši visām personām, pie tam attiecas uz personu privāto dzīvi būtu tikai loģiski, ja prasības pretendentiem būtu augstākas. Pie tam 25 gadu vecumu sasniegusi persona ir tikko no “skolas sola”, bez patstāvīgas dzīves pieredzes. Tā kā b-tiesas locekļi ir tiesīgi patstāvīgi pieņemt vienpersoniskus lēmums, arī aizvietot pr-ju, tad ir loģiski, ka arī viņiem izvirzītās prasības ir augstākas.
2) Ņemot vērā, ka likuma 11.pants paredz, ka Par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli nevar ievēlēt personu: 5) kura ir notiesātais, apsūdzētais vai aizdomās turamais kriminālprocesā par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu”, tad ir tikai loģiski, ka persona nokļūstot aizdomās turētā statusā tiek atstādināta no amata, bet nokļūstot apsūdzētā statusā jau ieņemot amatu, tūlīt tiek no amata atbrīvota, darba devēja uzticības zaudēšanas dēļ.
3) Nav pieļaujama situācija, ka persona, kas nespēj vai negrib apgūt amata veikšanai nepieciešamās zināšanas, turpina ieņemt amatu un pieņemt lēmumu, kas ietekmē citu personu privāto dzīvi, tāda persona ir jāatbrīvo, nevis jāatstādina no amata.
4) Nav pieļaujama situācija, ka persona vienlaikus gan pieņem lēmumu, gan to izpilda, kā tas ir gadījumā, ja persona vienlaikus strādā gan b-tiesā, gan sociālajā dienestā un tas attiecas arī uz b-tiesas locekļiem.
5) Šobrīd spēkā esošā kārtība dod b-tiesām iespēju sastādīt vienpusējus dokumentus, kas tiesvedības gaitā tiek izmantoti kā pierādījumi un tiesa tos ņem vērā, diemžēl personai pret kuru b-tiesa ir vērsusies ir praktiski neiespējami pierādīt to, ka b-tiesas vienpusēji sastādītais un parakstītas sarunas protokols neatbilst patiesībai, ka sadzīves apstākļu apsekošanas aktā fiksētais neatbilst patiesībai vai ir pārspīlēts. Praksē nereti ir gadījumi, ka b-tiesa veic pārrunas ar mazgadīgiem, pat pirmsskolas vecuma bērniem, un šo sarunu protokolu saturu kaut kā pārbaudīt nav iespējams. Likumā, un nevis MK noteikumos kā to uzskata deputāts Bērziņš(raidījumā), ietverts pPienākums visas sarunas fiksēt audio vai video izskaustu iespēju falsificēt pierādījumus un atvieglotu personām aizstāvēt savas aizskartās tiesības, tāpēc Bāriņtiesu likuma 16.panta 4.un 6. pubnkti būtu papildināmi ar bāriņtiesu pienākumu fiksēt ikvienu sarun u ar personu audio/video ierakstā.
6) Bāriņtiesas nav tiesu varai piederīgas iestādes, bet gan ir pašvaldības dibinātas institūcijas, kurām jāievēro labas pārvaldības principi, tāpēc tikai saprātīgi un atbilstoši šiem principiem būtu likuma norma par iepriekšēju paziņojumu dzīves apstākļu pārbaudei, nevis kā PSRS okupācijas varas NKVD bez brīdinajuma ienākt personu dzīvesvietās jebkurā diennakts laikā un apšaubāmu pat anonīmu ziņojumu pamata. Tāpēc Bāriņtiesu likum a16.panta 8.punkts būtu izsakāms šādā redakcijā: ne vēlāk kā desmit dienas iepriekš paziņojot rakstveidā tādā pat kārtībā, kādā notiek uzaicināšana uz bāriņtiesas sēdēm, pārbaudīt bērna vai aizgādnībā esošās personas dzīves apstākļus. Ja apstākļu pārbaudes gaitā tiek secināts, ka sadzīves apstākļi ir bīstami bērna veselībai un dzīvībai, apsekošanas gaita ir jāfiksē ar video vai foto palīdzību.
7) Šobrīd spēkā esošā Bāriņtiesu likuma 21.panta redakcija liek uzdot jautājumu, kāpēc likumdevējs uzskata, ka vecāki, kam nav ierobežotas aizgādības tiesības paši nevar izlemt, ko darīt ar bērnam pienākušos mantu.
Vai b-tiesas ir tik izglītotas, lai varētu objektīvi izvērtēt mantas pārvaldīšanas lietderīgumu ?
Bērna interesēs nav viņa mantiskā stāvokļa pasliktināšanās (atsavināšana jebkādā veidā). Par bērna mantas pārvaldīšanu atbilstoši labas ticības principam kā gadīgam rūpīgam saimniekam, jārīkojas bāriņtiesas ieceltam aizbildnim. Pašvaldību, par kuru izšķērdīgu un nelietderīgu publiskas mantas un naudas līdzekļu tērēšanu ir neskaitāmi VK atzinumi, dibinātai institūcijai vēl atļaut izlemt par bērna mantu atsavināšanu vai ieķīlāšanu ir vienkārši nesaprātīgi. Par 21.panta 7) 8) punktiem – šādi rīkojoties vecāks rīkojas pretēji bērna interesēm, un bērnam ieceļams aizbildnis.
8) Pēc bērna izņemšanas no ierastās vides, pašvaldības un institūciju pienākums ir veicināt ģimenes atkalapvienošanos, bet bērna ievietošana citā administratīvājā teritorijā ir dabisks šķērslis. Turklāt mēdz būt pretrunīgi atšķirīgu BT lēmumi.
Nav arī normāli un humāni, ja vecākam, lai tiktos ar bērnu, ir jāmēro vairāku stundu ceļš, kam jārod naudas līdzekļi, kas trūcīgām personām padara neiespējamu saskarsmi ar bērnu, jo šāda veida pabalstus ceļam pašvaldības nepiešķir. Turklāt , interesanti, ka bāriņtiesas, kuras administratīvajā teritorijā no ģimenes izņemtajam bērnam nav atradusies vieta, pēcāk mēro attālumus, terē laiku un publisku personu – valsts un pašvaldību naudas līdzekļus, lai apceļotu Latviju it kā ar mērķi noskaidrot bērna viedokli, kas tāpat ir mazsvarīgi, jo var netikt ņemts vērā. Šādi “ceļojumi” ir nesamērīgi un nelietderīgi. Tāpēc manuprāt Bāriņtiesu likuma 23.pants ir papildināms ar (7) daļu šādā redakcijā:
(7) Tā kā bāriņtiesas ir tiesīgas darboties tikai savas administratīvās teritorijas robežās, apliecinot darījumus tikai ar tās administratīvajā teritorijā deklarētajām personām, tad, lemjot par bērna ievietošanu audžuģimenē, aizbildņa vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, ir jāizvēlas bāriņtiesas darbības teritorijā faktiski dzīvojošās un atrodošās personas.
9) Lai bāriņtiesa varētu objektīvi izvērtēt satikšanās ar vecākiem kaitējumu, ir jābūt psihologa, kurš strādā gan ar bērnu, gan vecākiem, tuvinikiem atzinumam par situāciju. Savukārt, lai izlemtu par draudu esamību, draudiem ir jābūt reāliem, par ko savukārt izvērtējumu var dot policija.
10) uzskatu, ka ārpusģimenes aprūpes institūcijai, tas vadītajam, kurš īsteno bērnu aprūpi, jābūt tiešī tādai pat atbildībai kā vecākam — pārkāpumu gadījumos jāzaudē statuss un amats institūcijā. Nu nevar būt situācija, ka bērnu namā, krīzes centrā valda tāda “kārtība”, kurā dzīvojot bērns, kuram nav savu ienākumu, var vairākas reizes salietoties, nobākt dzīvībai un veselībai bīstamās situācijās, utt…, bet iestāde turpina savu darbu, neviens amatus nezaudē, algas turpina saņemt un baudīt “uzticību”.
—————————————————————————–
Un visbeidzot.
Likumdevējs nevar atļauties būt akls un neredzēt paša radīto situāciju, ka šobrīd atbalsts ģimenei ar bērniem ir mazāks nekā valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts audžuģimenēm un ārpusģimenes aprūpes institūcijām. Šis fakts nepalīdz stiprināt ģimenes un atbildīgumu par saviem bērniem, bet gluži otrādi – atvieglo ceļu atbrīvoties no dabiskām, bet pārvaramām(citiem bez atbalsta, bet vairumam atbalsts ir nepieciešams) grūtībām, nododot pašu bērnus.
Atbalsts ģimenēm(būt vecākam – nav atbildīgāka pienākuma): http://www.vsaa.lv/lv/pakalpojumi/vecakiem/gimenes-valsts-pabalsts
No 2009.gada 1.jūlija līdz 2014.gada 31.decembrim pabalsts tiek piešķirts un izmaksāts 11,38 euro apmērā par katru bērnu.
Piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmērs ir 106,72 euro.
Atbalsts audžuģimenēm(būt audžuģimenei, tas ir darbs) ļoti atķirīgi atkarībā no pasvaldību turības, bet, piemēram, Rīgā: http://www.ld.riga.lv/atbalsts-audzugimenem-aizbildniem-561.html
Rīgā audžuvecāki vēršas Rīgas Sociālajā dienestā (Baznīcas ielā 19/23, 110. kab., tālr. 67105044). Tiesības saņemt atlīdzību ir ģimenēm vai personai, kuras ieguvušas audžuģimenes statusu, deklarējušas dzīvesvietu Rīgā un ģimenes aprūpē atrodas ar Rīgas Bāriņtiesas lēmumu ievietots bērns.Atlīdzību piešķir un izmaksā Rīgas Sociālais dienests ģimenes loceklim, kurš noslēdzis līgumu par audžuģimenes pakalpojumu sniegšanu.
Atlīdzība 213.43 EUR mēnesī par iepriekšējo mēnesi izmaksā līdz kārtējā mēneša 25.datumam.
Rīgas domes 08.12.2009 Saistošie noteikumi Nr. 32 „Par pašvaldības palīdzību audžuģimenei”.
Ļoti interesants un visiem ieejams ir SOS bērnu ciematu pasūtītais 2012.gadā veiktais pētījums “Pētījums par bērnu alternatīvās aprūpes
izmaksām un kvalitāti Latvijā”. sos_arpusgimenes_izmaksu_petijums_excolo_2012_papildinats
Tājā ietverti aprēķini par mājsaimniecību tēriņiem atkarībā no bērnu esamības
un skaita. Mājsaimniecībās ar 1 bērnu patēriņa izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir
183,93 Ls, ar 2 bērniem – 138,75 Ls, ar 3 un vairāk bērniem – 111,08, bet ģimenēs bez bērniem 209,-Ls uz vienu ģimenes locekli mēnesī.
2011.gadā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam
iedzīvotājam mēnesī sastādīja vidēji 173,33 latus mēnesī, kamēr pētījumā iegūtie aprēķini
liecina, ka izdevumi par viena bērna aprūpi vidēji mēnesī sastāda 179,94 Ls jeb 256.03 EUR mēnesī.
Vispārzināms, ka Latvijā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas ir 320,-EUR, kas nozīmē, ka viena bērna vecāks, kurš strādā algotu darbu par minimālo algu, pēc nodokļu nomaksas saņem uz rokas 275,26 EUR. Pie kam darba devējam darbinieks ar vienu apgādājamo izmaksā 395,85 EUR, un nav mazsvarīgi, ka savu naudiņu tērējot, maksājot par komunāliem pakalpojumiem, pārtiku, transportu u.c. vēl tiek ieturēti nodokļi vismaz PVN 21% apmērā, tātad faktiski, cilvēkam ar bērnu, godīgi strādājot, kas paliek? …
Kāpēc likumdevējs uzskata, ka nodokļu atvieglojums pienākas tikai vienam no bērna vecākiem, ja abiem ir vienāds pienākums gādāt par bērnu? Jau varens solis pretī ģimenei un tās stiprumam būtu atzīt, ka abi vecāki bērnam ir svarīgi un valsts atzīst abu bērna vecāku rūpes par bērnu, piemērojot abiem par apgādājamo neapliekamo minimumu.
Ir jābūt skaidram, ka nodokļus maksā tie, kuri sasnieguši noteiktu labklājības līmeni un spēj jau parūpēties par citiem, bet tie, kuri nespēj nopelnīt virs minimuma sev un bērniem, nodokļus maksā jau saņemot dažāda veida pakalpojumus un iegādājoties pārtiku. Un nedrīskt būt situācija, ka darba devējs uzņēmējs piemaksa valstij par to, ka spēj algot darbinieku par minimālo darba algu.
Citiem vārdiem runājot – ir būtiski jāmaina attieksme(pamatprincipi) pret darba algu un ar nodokļiem apliekamām summām, pret ģimeni, pret ģimeni ar bērniem, pret publiskas personas valsts un pašvaldību resursiem un rīcību ar tiem, radot tādu caurspīdību, ka nebūtu iespējāms izplekerēt(izšķērdēt, piesavināt, utt.) nodokļu maksātāju sūri grūti nopelnīto, bet, ja kaut kas tāds notiktu, tad no soda nebūtu iespējams izmukt.
Tā ir mūsu nākotne. Ja mēs to nemainīsim jau šodien, tad mūsu tautu sagaida nenovēršama bojāeja.
Un kamēr likumdevējs situāciju nav mainījis par labu Latvijas ģimenēm ar bērniem, ir pārtraucama Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm.
30.06.2014, Valmierā, Krista Milberga
Zvērināta advokāte Krista Milberga 
Jaunākie komentāri