Man kaut kā nesanāk…
Man kaut kā nesanāk-par dzīvi runāt skaisti,
Kad zemi pārpludina narkomāni,geji,slaisti…
No rietumiem tiek pārņemts viss bez sieta,
Gan paražas,gan viņu pārliecības cietas…
Kas noticis,un kur ir mūsu spīti,
Kas tika mācīti,un paaudzēs mums strupi dzīti?
Kur paliek vērtības,un pieklājība cēla,
Vai par to runāt -stunda ,jau par vēla?
Mums piespiež atteikties no savas naudas,
Lai kaklakungiem tiktu lielākas tās baudas,
Lai tauta arvien dziļāk postā grimtu-
Un atkal ,jauna kolonija dzimtu…
Tiek izsaimniekots viss bez sava gala,
Ar acīm aizmiglotām-neredzam,kur kraujas mala,
Kur „labvēļi” ar savu cieto rīksti,dzen MŪSU tautu-
Tieši ,pārdomāti,…..sīksti…
Ak,Kungs,vai tiešām tās ir lielās beigas,
Kad truli slēpjamies aiz ikdienišķās steigas,
Kad skatu novēršam,un ciešam klusu,
Ka tik kāds neizjauc-saldo,eiro „dusu”…
Varbūt,varbūt vēl modīsies reiz tauta,
Varbūt vairs nebūs lūku vīzēs auta,
Varbūt, ka acis plati vaļā vērs,
Un sasodītos kangarus-reiz asām rīkstēm,dikti pērs…
(Runcis-Lucky) 30.01.2013.
P.s.: Dzejolis ceļo jis tīmeklī. un sasniedzis arī mani.
Jaunākie komentāri