Satversmes tiesas spriedumos skaidrotie principi
Madara Kalniete
Latvijas Policijas akadēmijas Publisko tiesību nodaļas studente
Publicēts: Jurista Vārds, 12.04.2005
Satversmes tiesas spriedumos skaidrotie principi
Taisnīga tiesa – Satversmes 92.pantā minētais jēdziens ietver divus aspektus, proti, “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6.nodaļu, otrajā ? sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1.panta. [Lieta Nr.2002-09-01]
“Taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu lietas izskatīšanu, proti, katrā konkrētā gadījumā tiesai jāievēro taisnīguma princips. Savukārt tā kā tiesas darba rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu “taisnīga tiesa” galvenokārt tiek saprasts jēdziens “taisnīgs spriedums”.
Taisnīgas tiesas garantija ir cieši saistīta ar pamatotiem, tiesību normām atbilstošiem nolēmumiem. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 189.panta trešajā daļā ir noteikts, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam, turklāt tas konkretizēts 190.pantā: “(1)Taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām. (2)Tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā.” Taču taisnīga sprieduma pieņemšanai nepietiek tikai ar tiesību normu gramatisku izpratni. Lai ar piemērojamo tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi, tiesai jāizmanto dažādas tiesību normu interpretācijas metodes – ne tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.[Lieta Nr.2002-06-01]
Lai arī Satversme tieši neparedz gadījumus, kad tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski.14 Pieņēmums, ka Satversmes 92.pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi, ka tiesība uz taisnīgu tiesu nav absolūta. Tā var tikt ierobežota tiktāl, ciktāl tā netiek atņemta pēc būtības.15 Tomēr šīs tiesības ierobežojumiem, tāpat kā citu pamattiesību ierobežojumiem, jābūt noteiktiem likumā vai, pamatojoties uz likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi. [Lieta Nr.2002-09-01]
Taisnīguma princips – ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir audiatur et altera pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām izskatāmajā lietā. Jēdziens “taisnīga tiesa” ietver sevī arī pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta. Tas nenozīmē, ka tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu nepastāv arī ārpus tiesām, administratīvajā procesā un gadījumos, ja tas nav noteikts normatīvajos aktos. Satversmes 92.pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas.16
Tiesiskā valstī ir iespējams izstrādāt vairāk pārdomātu mehānismu, lai, lemjot par speciālās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus ar valsts drošības interesēm iespēju robežās ņemtu vērā arī katras konkrētās pārbaudāmās personas intereses. Taisnīguma princips prasa arī, lai pārbaudāmajai personai iespēju robežās būtu nodrošinātas tiesības izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek atteikts izsniegt speciālo atļauju. [Lieta Nr.2002-20-0103]
Tiesiskas un demokrātiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju. Valdības pieņemtiem lēmumiem jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu, lai tādējādi samazinātu interešu konflikta iespējamību. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem. [Lieta Nr.04-07(99)]
Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs. Vienlaikus tiesiskas valsts princips prasa, lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs, proti, lai personas netiktu notiesātas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus tās nav izdarījušas, un lai personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, tiktu atbilstoši notiesātas. Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi. Tāpat kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā, arī konstitucionālās tiesvedības procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai nepieciešams atbilstošs un noteikts laika ierobežojums. [Lieta Nr.2002-09-01]
Arī citu valstu konstitucionālo tiesu praksē atzīts, ka tiesiskas valsts princips ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti. Tiesiskās stabilitātes princips bieži nonāk pretrunā ar prasību pēc taisnīguma. Šo strīdu katrā konkrētajā gadījumā izlemt vai nu par labu tiesiskajai stabilitātei, vai par labu taisnīgumam – tas galvenokārt ir likumdevēja uzdevums. Tiesvedības atjaunošana lietā, kas pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipiska šā strīda izpausme. Kriminālprocesuālās procedūras – tiesvedības atjaunošana lietā – funkcija ir atrisināt strīdu starp taisnīguma un tiesiskās stabilitātes principiem, kas abi vienlaikus ir izsecināmi no tiesiskas valsts idejas. Ir pieļaujami, ka taisnīguma labad tiek lauzts tiesiskās stabilitātes princips.17
Lai nodrošinātu tiesiskas valsts principa realizāciju, nepieciešams atrisināt strīdu starp tiesisko stabilitāti un taisnīgumu. Šo uzdevumu veic tiesību normas, kas noteiktos gadījumos pieļauj tādu lietu jaunu izskatīšanu, kurās ir spēkā stājušies tiesas nolēmumi. Ja minētās normas nesasniedz noteikto mērķi – saprātīgi atrisināt konfliktu starp taisnīgumu un tiesisko paļāvību -, tās kļūst neefektīvas. Tas ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto tiesiskas valsts principu. [Lieta Nr. 2001-10-01]
Tiesiskās paļāvības princips. Šis princips nosaka, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata.18 [Lieta Nr. 04-03(98)]
Tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.[Lieta Nr.2001-12-01]
Tiesiskās paļāvības princips noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka tiesiskās paļāvības princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā pārejas periodā. Tiesiskās paļāvības princips negarantē indivīdam pastāvīgu status quo.
Secināms, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas. [Lieta Nr.2004-03-01]
Tiesiskā taisnīguma princips. No šī principa izriet tiesības tikt uzklausītam, kas ietver visas tiesas procesa garantijas. Proti, visiem pierādījumiem jābūt pieejamiem visiem, kas iesaistīti lietā; iespēja izsaukt lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem, faktiem un tiesību normām. [Lieta Nr.2003-03-01]
Tiesnešu (tiesas) neatkarības princips Latvijā ir nostiprināts Satversmes 83.pantā: “Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.” Šis konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata lietu, nedrīkst pakļaut kādai ietekmei. Tādēļ pienākums neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas realizāciju saistītām amatpersonām. [Lieta Nr. 2002-06-01.]
Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm.
Lai konstatētu, ka samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla – likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. [Lieta Nr.2003-04-01] un [Lieta Nr.2001-12-01]
Varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību. No Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās. [Lieta Nr.03-05(99)]
Šī principa “līdzsvara un atsvara” sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību. [Lieta Nr.04-07(99)]
Tiesiskā valstī varas dalīšana ir spēkā kā princips, kad īpaši tiek sargāta tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās.19 [Lieta Nr.2004-04-01]
Vēlēšanu pamatprincipi. Latvijā vēlēšanu tiesības regulē Satversme, kā arī likumi. Satversmes 6.pants noteic, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”.
Jēdziens “vispārīgas vēlēšanas” paredz, ka ikvienai personai ir tiesības vēlēt (aktīvās vēlēšanu tiesības) un tiesības tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības). Tomēr šīs tiesības var un pat ir nepieciešams ierobežot. Šādi ierobežojumi ir saistīti ar:
– personas vecumu, tas ir, tiek noteikts vecums, ar kuru persona iegūst pasīvās un aktīvās vēlēšanu tiesības;
– pilsonību – likumdevēja vēlēšanās var vēlēt un tikt ievēlēti tikai attiecīgās valsts pilsoņi;
– citiem apstākļiem, tādiem kā personas nepieskaitāmība un atrašanās brīvības atņemšanas iestādē, ja izdarīts smags noziegums. Šajā gadījumā ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un proporcionāliem (samērīgiem).
Vienlīdzīgu vēlēšanu princips paredz, ka katram vēlētājam ir viena balss vai vienāds skaits balsu, ievēlamo deputātu skaits ir vienmērīgi sadalīts starp vēlēšanu apgabaliem un visu politisko partiju un vēlēšanu kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas. Latvijā katram vēlētājam ir viena balss. Vienlīdzīgu vēlēšanu princips nozīmē arī to, ka visām vēlētāju balsīm ir vienāda vērtība.
Tomēr vienlīdzīguma princips nenozīmē, ka visiem kandidātu sarakstiem vienas vietas iegūšanai parlamentā jāsaņem pilnīgi vienāds vēlētāju balsu skaits. Ir pietiekami, ja vēlēšanu kandidātu sarakstu iespējas iegūt deputātu vietas Saeimā ir vienlīdzīgas. Iespējas ir vienlīdzīgas, ja valsts institūciju attieksme pret visiem kandidātu sarakstiem ir neitrāla. Tas attiecas uz kandidātu sarakstu vēlēšanu kampaņu, plašsaziņas līdzekļu pieejamību tiem, kā arī partiju un to kampaņu publisko finansēšanu.
Vienlīdzīgas iespējas var tikt īstenotas ne tikai tā, ka attieksme pret visām partijām ir vienāda neatkarīgi no to parlamentārās pārstāvības vai elektorāta atbalsta, bet arī tā, ka attieksme pret partijām ir atkarīga no to sasniegtajiem rezultātiem vēlēšanās.
Vienlīdzīgu vēlēšanu princips paredz arī to, ka ievēlamo deputātu skaitam jābūt vienmērīgi sadalītam pa vēlēšanu apgabaliem un ka visu politisko partiju un vēlēšanu kandidātu iespējām jābūt vienlīdzīgām.
Proporcionālās vēlēšanas – Satversmes 6.pants paredz, ka Latvijā pastāv proporcionālā vēlēšanu sistēma. Šīs sistēmas pamatā ir ideja par politisko spēku proporcionālās pārstāvības nepieciešamību. Politiskā partija (kandidātu saraksts) iegūst deputātu mandātu skaitu, kas ir proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojušo vēlētāju skaitam. Katra deputāta ievēlēšanai parlamentā ir nepieciešams aptuveni vienāds vēlētāju balsu skaits. Proporcionālā vēlēšanu sistēma atšķirībā no mažoritārās garantē arī to politisko spēku iekļūšanu parlamentā, kuriem ir neliels elektorāta atbalsts. [Lieta Nr.2002-08-01]
Vienlīdzības princips izriet no Satversmes 91.panta pirmā teikuma. Tas liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīga izturēšanās ir diskriminējoša, ja tai nav objektīva un pamatota iemesla, proti, leģitīma mērķa, vai arī ja nav proporcionālas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.
Lai izvērtētu, vai apstrīdētā tiesību norma atbilst Satversmes 91.pantam, jānoskaidro:
1) vai un kuras prokuroru grupas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos;
2) vai apstrīdētā tiesību norma paredz atšķirīgu attieksmi;
3) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. [Lieta Nr.2002-09-01] un [Lieta Nr.2003-14-01]
Secinājumi
Latvijā arvien vairāk tiek piemēroti tiesību principi, gan aizpildot likumdošanas robus, gan veidojot pašu likumdošanu. Diemžēl no vispārīgo tiesību principu kā tiesību avotu pilnīgas noliegšanas nereti esam iebraukuši pilnīgi citā “grāvī”, kad tie tiek lietoti deklaratīvi, bez nepieciešamā pamatojuma un argumentācijas.20
Tādējādi, piemērojot tiesību principus, ir nepieciešams pilnībā zināt to saturu, tas ir, zināt, ko šis princips sevī ietver, ko izskaidro. Nav pieļaujams, ka atsaucas uz konkrētu tiesību principu, tā arī to neizskaidrojot, neatklājot tā saturu.
Principu skaidrojumi ir doti juridiskajā literatūrā daudzu tiesību zinātnieku skatījumā. Tādējādi principi, kuri nav tieši iekļauti tiesību normās, bet ir izsecināmi no normatīvā akta satura, var tikt skaidroti dažādi. Bet situācija, kad tiesa, izskatot lietu un pamatojot savu lēmumu, balstās arī uz tiesību principiem, taču šos principus katrā lietā skaidro savādāk, nav pieļaujama. Ir nepieciešams viens, autoratīvs skaidrojums.
Skaidrojumi nepieciešami visām tiesas procesā iesaistītajām pusēm, jo personai, kurai nav juridiskās izglītības, izlasot tiesas nolēmumu, kurā tiesību princips ir tikai pieminēts bez tālākiem paskaidrojumiem, tas paliks neskaidrs un var izraisīt neizpratni tiesas darbībā. Bet tiesu darbība ir vērsta, lai tiesvedībai pakļautās lietas tiktu atrisinātas objektīvi un tiktu novērsts tiesību aizskārums, kā arī personas gūtu apmierinājumu un uzticētos tiesu darbam, lai tiesas nolēmums tām būtu skaidrs un arī turpmāk tās risinātu strīdus likumīgā ceļā.
Rakstā izmantotās Satversmes tiesas lietas un to raksturojums
Lieta Nr. 09-02(98) – “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmuma “Par Latvijas Republikas likuma “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību” 2.punkta (1996.gada 19.decembra likuma redakcijā) atbilstību 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantam”.
Lieta Nr. 04-03(98) – Par Ministru kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumu Nr.148 “Kārtība, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR vai KPFSR sastāvā iekļautās Latvijas PSR teritorijas daļas atzīta par nepamatotu” un Ministru kabineta 1997.gada 4.novembra noteikumu Nr.367 “Grozījumi Ministru kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumos Nr.148 “Kārtība, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu”” atbilstību likumam “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” un citiem likumiem.
Lieta Nr. 04-02(99) – “Par Ministru kabineta 1997.gada 21.janvāra noteikumu Nr.46 “Noteikumi par vadības līgumiem” atbilstību 1998.gada 20.novembra likumam “Informācijas atklātības likums””.
Lieta Nr. 03-05(99) – “Par Saeimas 1999.gada 29.aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1.punkta un 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.un 57.pantam un citiem likumiem”.
Lieta Nr. 04-07(99) – “Par Ministru kabineta 1999. gada 30. novembra lēmuma “Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “WINDAU” Bauskas koģenerācijas stacijā ieguldīto ārvalstu investīciju aizsardzību” (protokols nr.67, 38.paragrāfs) 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, Ministru kabineta iekārtas likuma 3.nodaļai, likuma “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā” 1.panta pirmajai daļai, Enerģētikas likuma 41.pantam, likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 8.panta pirmajai un ceturtajai daļai un likuma “Par akciju sabiedrībām” 49.pantam”.
Lieta Nr. 2001-05-03 – “Par Tieslietu ministrijas ar 2001.gada 9.maija rīkojumu Nr.1-1/187 apstiprināto “Pagaidu noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 95. un 111.pantam”.
Lieta Nr. 2001-10-01 – “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 390.-392.2 panta un 1997. gada 20. februāra likuma “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” pārejas noteikumu 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”.
Lieta Nr. 2001-12-01 – “Par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 26.punkta atbilstību Satversmes 91. un 109.pantam”.
Lieta Nr. 2002-08-01 – “Par Saeimas vēlēšanu likuma 38.panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 6., 8., 91.un 116.pantam”.
Lieta Nr. 2002-04-03 – “Par “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un 68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam”.
Lieta Nr. 2002-09-01 – “Par Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam”.
Lieta Nr. 2002-06-01 – “Par likuma “Par tiesu varu” 49. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83. pantam”.
Lieta Nr. 2002-12-01 – “Par likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta pirmās daļas 3.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.un 105.pantam”.
Lieta Nr. 2002-20-0103 – “Par likuma “Par valsts noslēpumu” 11.panta piektās daļas un Ministru kabineta 1997.gada 25.jūnija noteikumu Nr.226 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” XIV nodaļas 3.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam”.
Lieta Nr. 2003-03-01 – “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta septītās daļas 3.teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam”.
Lieta Nr. 2003-04-01 -“Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam”.
Lieta Nr. 2003-08-01 – “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 96.panta otrās daļas 1.teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92.pantam”.
Lieta Nr. 2003-14-01 – “Par Prokuroru izdienas pensiju likuma 2.panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam”.
Lieta Nr. 2003-12-01 -“Par Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta “f” apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 101. un 106.pantam”.
Lieta Nr. 2003-15-0106 – “Par Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.211 “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi” 9. un 94.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 111.pantam”.
Lieta Nr. 2004-03-01 – “Par likuma “Par valsts pensijām” 30. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91. pantam”.
Lieta Nr. 2004-04-01 – “Par likuma “Par tiesu varu” 75. pantā ietvertās normas vārdu “vai tiesas piesēdētājam” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 84. un 92.pantam”.
_____________________________________
Rakstu publicēšanai ieteicis Latvijas Policijas akadēmijas lektors, juriskonsults Mg.iur. Māris Grudulis.
14 sk. Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra spriedumu lietā nr.2002-04-03.
15 sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1975.gada 21.februāra spriedumu lietā “Golder v. United Kingdom”.
16 sk. Satversmes tiesas 2002.gada 5.marta spriedumu lietā nr.2001-10-01.
17 sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1967. gada 8. novembra spriedumu lietā nr. 1BvR60/66 un 1994. gada 7. septembra spriedumu lietā nr. 2BvR 2093/93.
18 Hartley T.C. – The Foundations of European Community Law. An Introduction to the Constitutional and Administrative Law of the European Community.- Oxford, Clarendon Press, 1994.
19 Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. – Rīga: izdevniecība AGB, 1998. – 244. lpp.
20 I. Čepāne, S. Meiere “Patvaļīgā būvniecība, Satversme un vispārējie tiesību principi” // Jurista Vārds, 2003.g. 7. okt.
——————————————————————————–
Saistītie dokumenti:likumi
Civilprocesa likums (LV 03.11.1998)
Latvijas Republikas Satversme (LV 01.07.1993)
Zvērināta advokāte Krista Milberga 
Jaunākie komentāri