Vai publisko tiesību prihvatizācija?
Publiskajās tiesībās atšķirībā no privāto tiesību principa “atļauts viss, kas nav aizliegts”, darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”. Valsts iestāde nevar pamatot savu rīcību ar to, ka tiesību norma neparedz attiecīgas rīcības aizliegumu.
(Neimanis J. Publisko tiesību būtība. Ievads tiesībās. Rīga: zv.adv.J.Neimanis, 2004, 115.lpp.)
Iespējams, ka vara ar klusējošu tautas vairākuma piekrišanu, ir galīgi zaudējusi sāta sajūtu un privatizējusi nu jau pārāk daudz.
Kāpēc es tā domāju, tāpēc, ka tiesu vara bez sirdsapziņas pārmetumiem par likumīgām atzīst publisko personu darbinieku – amatpersonu rīcību, kura nav paredzēta likumā.
Apliecinājums tam ir šis spilgtais kāda apelācijas tiesas nolēmuma citāts kādā krimināllietā, kurā policists bija uzdevis veikt kontrolpirkumu fiziskai personai, kura nav tiesībaizsardzības iestādes darbinieks,turklāt ir vāji izglītota persona ar nepabeigtu pamatizglītību, bez noteiktas darbavietas, ar acīmredzamām alkohola atkarības pazīmēm:
“1991.gada 4.jūnija likuma “Par policiju” 12.panta 23.punkts noteic, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības izdarīt kontrolpirkumus. Šī likuma norma neliedz policijas darbiniekam kontrolpirkuma izdarīšanai iesaistīt arī citas personas, kas nav policijas darbinieki.”
Tiesa tādējādi pretēji publisko tiesību augstākminētam principam atzinusi par pieļaujamu, ka policijas darbinieks savas tiesības un pienākumus deleģē jeb nodod fiziskām personām, kuras turklāt nav nedz policijas darbinieki, nedz izmeklēšanas grupas dalībnieki, lai gan neviena spēkā esoša tiesību norma neatļauj policijas darbiniekam savas tikai viņam ar likumu deleģētās tiesības, t.sk. kontrolpirkuma izdarīšanu, nodot, atdot, patapināt fiziskām personām, kuras nav policijas vai citu tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, kas iekļauti izmeklēšanas grupā.
Tiesa tādējādi pārkāpj Kriminālprocesa likuma 512.panta 1.daļu, jo nav pamatojusi savu nolēmumu ar tiesību normu, kas atļautu publisko tiesību subjekta – policijas darbiniekam nodot savas policista tiesības fiziskām personām, kuras nav tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas.
Jau pirmajā tiesību zinātņu lekcijā topošajiem studentiem tiek skaidrota atšķirība starp publiskajām un privātajām tiesībām.
Privātās tiesības izpaužas kā attiecības starp privātpersonām (! valsts un pašvald. arī var darboties kā privātpersonas, piemēram, slēdzot civiltiesiskus darījumus). Darbojas princips “atļauts ir viss, kas nav
aizliegts”.
Publiskās tiesības, atšķirībā no privātajām, regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Tām ir raksturīgs imperatīvs regulējums, subordinācijas, nevis koordinācijas, attiecības starp subjektiem.Šīs tiesības skar jebkuru cilvēku neatkarīgi no tā vai viņš to vēlas, vai nevēlas. Publiskās tiesības ir tiesības, kas sakārto attiecības starp valsti un tās iedzīvotājiem, kā arī nosaka tiesību normas, kuras ir jāievēro, un par to neievērošanu draud sods. Publiskajās tiesībās darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar likumu”.
Pagaidām nav mainījies tiesību teorijā tas, ka krimināltiesības ir publisko tiesību nozare.
Kontinentālās Eiropas tiesību lokā visas tiesības tiek iedalītas publiskajās un privātajās tiesībās. Būtiskākā publisko un privāto tiesību dalījuma atšķirība ir tā, ka katrā no tām darbojas atšķirīgi tiesību principi.
Privātajās tiesībās valda princips “var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu”, bet publiskajās tiesībās – princips “var darīt visu, ko likums tieši atļauj”.
Un tātad arī likums “Par policiju” ir publisko tiesību normatīvais akts.
Šī likuma 12.pants nosaka policijas darbinieka vispārējās tiesības. Cita starpā šī paša panta 23.punkts nosaka, ka policijas darbinieks ir tiesīgs:
- noziedzīgu nodarījumu tautsaimniecībā novēršanai un atklāšanai, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tiek gatavoti vai ir izdarīti šādi noziedzīgi nodarījumi:
- pārbaudīt iestāžu, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību mantas iegādes likumību un tās uzglabāšanas drošumu ražošanas, transportēšanas un realizācijas vietās, šajā nolūkā apmeklēt iestādes, privāto tiesību juridiskās personas un personu apvienības un kopā ar īpašnieku, viņa pārstāvjiem vai pilnvarotām personām, bet, ja tās izvairās, — kopā ar pašvaldību pārstāvjiem apsekot ražošanas telpas, noliktavas, tirdzniecības un citas dienesta telpas un teritorijas, kā arī transportlīdzekļus; pārbaudīt pie amatpersonām, materiāli atbildīgajām personām un kravu pārvadātājiem dokumentus par materiālajām un citām vērtībām, ja nepieciešams, šo personu klātbūtnē salīdzināt noliktavās, ražošanas un citās telpās, transportlīdzekļos esošo preču, izejvielu, pusfabrikātu un gatavās produkcijas atbilstību dokumentiem, kā arī pieprasīt no šīm personām paskaidrojumus gadījumos, kad ir pārkāpts likums; pieprasīt nepieciešamos dokumentus, izdarīt kontrolpirkumus, ņemt izejvielu, pusfabrikātu un produkcijas paraugus; līdz inventarizācijas uzsākšanai, dokumentu izņemšanai vai apskates izdarīšanai aizzīmogot kases telpas, kā arī dokumentu, naudas, preču un materiālo vērtību glabāšanas vietas, veikt citus pasākumus, lai nodrošinātu to saglabāšanu;
- veikt pārbaudes, lai noskaidrotu, kā tiek ievērotas normas un noteikumi patērētāju interešu aizsardzībai, ražojot, uzglabājot, transportējot vai realizējot plaša patēriņa preces, kā arī sniedzot sadzīves pakalpojumus;
- pieprasīt no attiecīgajām amatpersonām iestāžu, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ražošanas, finansiālās un saimnieciskās darbības inventarizāciju, revīziju vai pārbaudi un tautsaimniecības speciālistu piedalīšanos šajos pasākumos.
Neviens no likuma “Par policiju” pants neparedz policijas darbinieka tiesības nodot tālāk savas tiesības fiziskām personām. Tas nozīmē, ka policijas darbinieks nav tiesīgs savu pienākumu un tiesību realizēšanu uzdot vai uzticēt fiziskām personām, kuras nav policijas darbinieki.
Latvijā ļoti bieži, lai neteiktu, ka tas jau ir iegājies, dažādas izmeklēšanas darbības, piemēram, kontrolpirkumu izdarīšana (protokolos tā arī raksta dižie “policisti”, ka viņi uzdod veikt kotrolpirkumu tur un tur tam un tam) un tikai policijas darbiniekiem ar likumu deleģētās tiesības nokļūst pie fiziskām personām.
Tas ir nepieļaujami un nelikumīgi, jo policijas darbinieks kā publisko tiesību subjekts var darīt tikai un vienīgi to, kas paredzēts likumā. Likums Par policiju neparedz policijas darbinieka tiesību nodošanu vai pienākumu uzdošanu personām, kuras nav policijas darbinieki.
Policijas darbinieku pienākumi un tiesības lasāmi šeit:
http://www.vp.gov.lv/?id=367
Pirmais policijas darbinieka pienākums ir – zināt spēkā esošos likumdošanas un citus normatīvos aktus.
Ja policists neatšķir publiskās tiesības no privātajām, visai droši iespējams un tas arī notiek, ka policists tiek iesaistīts prettiesiskās darbībās pēc būtības. Šobrīd nav stingra policistu darba laika un darba uzskaite, kā tas būtu nepieciešams, lai skaidri zinātu vismaz policijas priekšnieks, kur šobrīd atrodas, ko dara viņa padotais.
Ja turpināsies publisko tiesību “prihvatizācija”, drīz varam sagaidīt, ka simtslatniekiem policijas darbinieki uzdos pildīt visus savus pienākumus.
Par valsts amatpersonu faktisko sēdēšanu uz diviem krēsliem stāstīšu kādā nākamajā reizē.
NEDOD, DIEVS, NONĀKT PUBLISKO TIESĪBU PRIHVATIZATORU NAGOS, jo tad nebūs svarīgi, kas rakstīts likumā, bet notiks tā, kā sarunāts, Jums nezinot.
P.S. Vēl arvien aicinu visus atbalstīt manu iniciatīvu par nepieciešamību fiksēt visas izmeklēšanas darbības audi/video ierakstos, kā tas pieklātos 21.tehnoloģiju gadsimtā. Lai patiesību nebūtu tik viegli sagrozīt.
Zvērināta advokāte Krista Milberga 
Jaunākie komentāri